Lūka un dzīvības uguns

Netētuks bija kādu laiku klusējis, bet nu iejaucās. "Ja tas tā ir," viņš sacīja, "tad laikam zēnam pašam tas jāpārbauda. Turklāt viņam ir liekas sešsimt piecpadsmit dzīvības plus vēl viena, kuru viņam, saprotams, vajadzētu paturēt. Un tāpat ari viņa sunim un lācim."

Soraija pavēra muti strīdēties pretī, bet Lūka jau rosījās pa Argo. "Mostieties! Mostieties!" viņš klaigāja, un dzīvnieki negribīgi viņam paklausīja. Viņš pagriezās pret Soraiju un stingri teica: "Uz Saglabāšanas Punktu. Lūdzu."

Viņa padevusies pamāja. "Lai notiek pēc tava prāta," viņa noteica un izvilka lidojošo paklāju no kabatas.

Lūka pamanija, ka visos paklāja stūros bija tērauda riņķi (bet vai tādi tur bija vakarnakt, kad Rešamu salocīja?), un nu Argo ar virvēm piestiprināja pie šiem riņķiem. Ziloņpīle un Ziloņpīlis pēc kārtas sēdās uz paklāja un vadīja to cauri māņu ūdensceļu labirintam pa īsto Laika Upi. Un, kaut arī paklājs lidoja ātri, ceļojums bija garš, un Lūka jutās atvieglots, kad beidzot ieraudzīja priekšā Saglabāšanas Punktu, kas ūdenī šūpojās un lēkāja kā maza boja. Izrādot Atmiņputniem pateicību par atvešanu, viņš lūdza, lai tie iesit pa bumbu, un Ziloņpīle ielēca Upē un ieblieza zelta lodei ar galvu. Skaitlis Lūkas redzeslauka augšējā labējā stūrī strauji pārlēca no 3 uz 4, tad 5 un, visbeidzot — 6_; bet viņš tam nepievērsa uzmanību, jo, tiklīdz Ziloņpīle uzsita pa Saglabāšanas Punktu, arī visa pasaule pārvērtās.

Viss satumsa, bet nakts vēl nebija nolaidusies. Tā bija kaut kāda mākslīga, melna, burvestīga tumsa, nākusi viņus sabiedēt. Tad viņiem tieši priekšā no tumsas izcēlās milzīga ugunslode, kas, vareni norēkusies, uzbangoja debesīs, kur izveidoja milzīgu liesmu mūri. "Tas ieskauj visu Burvestības Viduci," Soraija pačukstēja. "No šejienes tu redzi tikai tā priekšpusi. Tas ir pirmais Aplis." Tad atskanēja otrais un trešais rēciens, cits par citu skaļāki, un parādījās vēl divi milzīgi liesmu apļi, otrais lielāks par pirmo, un trešais lielāks par otru, tā ka tie varēja kustēties uz augšu un leju ap pirmo, veidojot necaurejamu trīskāršu barjeru — kā trīs milzīgus, ugunīgus virtuļus debesīs. "Karstākā uguns esībā," Soraija sacīja Lūkam. "Baltkvēle. Vai nu tu saproti, ko es mēģināju pateikt?"

Lūka saprata. Ja šie liesmojošie virtuļi ieskauj Burvestības Viduci — Vārdu Plūdus, Gudrības Ezeru, Zinību Kalnu, to visu —, tad šī meklēšana bija bezcerīga. "Tā uguns," viņš sacīja, īpaši necerēdams, "uguns, no kā apļi taisīti, tā nav tā pati uguns, kas Dzīvības Ugunī, vai tomēr ir?"

Netētuks papurināja galvu. "Nē," viņš atbildēja. "Šī ir parasta uguns, kas katru, kurš tai pieskaras, pārvērš pelnos. Dzīvības Uguns ir vienigā uguns, kas rada — tā atjauno, nevis iznīcina."

Lūkam trūka vārdu. Viņš stāvēja tumsā uz Argo klāja un vērās liesmu autos. Suns Lācis un lācis Suns atnāca un klusēdami nostājās viņam pie abiem sāniem. Un tad, bez brīdinājuma, abi sāka smieties.

"На! На! На!" suns Lācis rēja, un nokrita augšpēdu un tirināja kājas gaisā. "На! На! На!"

Un lācis Suns metās diet džigu pa klāju, kādēļ Argo bīstami svārstījās no sāna uz sāna. "Но! Но!" viņš aurēja. "Es neticētu, ja nebūtu pats to redzējis. Visa tā ņemšanās... par to vien?"

Soraija bija apstulbusi, un arī Netētuks izskatījās apmulsis. "Ko jūs, muļķa lopi, sasodīts, darāt?" Ūdrijas Sunītsultāne noprasīja.

Suns Lācis uztrausās kājās, aizelsies no trakās smiešanās. "Bet paskatieties," viņš iesaucās. "Tā ir Lili, un viss. Tikai lielizmēra Lili, un par to visa tā ņemšanās?"

"Par ko tu runā?" Soraija noprasīja. "Tur neviena sievišķa nav."

"Lili," lācis Suns ķiķināja. "Lielisko Iluzoro Liesmu Izrāde." L-I-L-I! Tā mēs to cirkā saucām. Tātad aiz tā visa stāv Kapteinis Ags! Kā mēs to neiedomājāmies!"

"Jūs pazīstat Lielmeistaru?" Soraija patiešām noelsās.

"Lielmeistaru, tpū," suns Lācis atbildēja. "Viņš bija krāpnieks īstajā Pasaulē, un tāds pats krāpnieks ir arī šeit. Tās fantastiskās aizsargsistēmas, no kurām jūs tik ļoti baidāties, nav nekāda aizsardzība."

"Lili ir ilūzija,” lācis Suns paskaidroja. "Spoguļi un dūmi. Burvju triks. Tās te nemaz nav."

"Mēs jums parādīsim," suns Lācis sacīja. "Mēs zinām, kā tā darbojas. Izceliet mūs krastā, un mēs vienreiz par visām reizēm pieliksim punktu šīm muļķībām."

Netētuks brīdinot pacēla roku. "Vai esat pārliecināti," viņš vaicāja, "ka no jūsu cirka laikiem Kapteinis Āgs ir tas pats Burvju Pasaules Liesmu Lielmeistars? Kā jūs varat būt pārliecināti, ka šie Varenie Liesmu Apļi nav īsti, pat ja cirkā tā bija māņu ilūzija?"

"Paskatieties uz augšu," Lūka asi noteica. "No kurienes tās parādījās?"

Debesīs viņiem virs galvas, milzu liesmu briesmīgi izgaismotas, riņķoja septiņas maitu lijas, kruzuļainām krāgām ap kaklu, kā Eiropas augstmaņi vecās gleznās un arī kā cirka klauni.

To redzot, suns Lācis un lācis Suns atkal laida vaļā. "На! На!" Lācis Suns smējās, nolēkdams no Argo klāja krastā. "Vecā Āga knābisti izgāza visu triku, izlidojot tam cauri!"

"На! На!" suns Lācis piekrita. "Skatieties, visi!"

Un tad abi skrēja tieši iekšā Varenajos Liesmu Apļos, pa-zuzdami liesmās.