Lūka un dzīvības uguns

Soraija iekliedzās, Lūka aizspieda roku mutei priekšā; un tad vienā mirklī Apļi pazuda, gaisma pārvērtās, Lācis un Suns atskrēja atpakaļ, un skaitītājs Lūkas redzeslauka augšējā labajā stūrī aiztinkšķēja uz 7, un parādījās Burvestības Viducis, Dienu Ausmas izgaismots.

Jā, viņu skatienam pavērās Burvestības Viducis, bet tāpat arī Kapteinis Āgs liesmas spļaujoša pūķa mugurā.

6 Burvestības Viducī

"Vai arī šī ir ilūzija?" Lūka droši noprasīja Kapteinim Āgam. "Jūsu kārtējais draņķa burvju triks?"

Kapteinis Āgs laikam bija nodomājis pasmieties, bet viņam iznāca kaut kas ņurdienam līdzīgs. "Drošība," viņš sacīja, "nav Ilūzija. Drošība ir jebkuras Pasaules Pamats. Ak vai! Mūs, kas nopūlamies Drošības jomā, bieži pārprot, regulāri zākā un nereti ignorē tie, kuru drošību un vērtības mēs aizsargājam, taču mēs turpinām cīņu. Drošības Uzturēšana, puis, ir Nepateicīgs Uzdevums, to es tev teikšu; un tomēr Drošība ir Jāuztur. Nē, Drošība nav Maldināšana. Tā ir Nasta, kas man uzkritusi. Par laimi, es nestrādāju viens pats; un uzticamais Ugunsvabulis," — te Lūka pamanīja mazo, zīmīgo liesmiņu plivināmies Again virs pleca — "kurš, pārvarot visus šķēršļus un traucēkļus, nes man ziņu, ka tuvojas zagļi, tāds varonīgs Ugunsvabulis, kāds mums te ir, tāds Vabulis nu nav vis nekāds triks, nedz arī roku veiklības auglis. Tāds Vabulis ir Tikuma Bērns. Nedz arī slepkavnieciskā un briesmīgā Pūķe vārdā Cigoriņa ir kāda žonglē-tāja trika radīta — kā drīz sapratīsit."

Āgs bija traki matains un dusmīgs vīrs, cirtas hennas tonī slējās viņam no galvas kā naidīgas, oranžas čūskas, un arī zods viņam bija varens un matains, rūsganā bārda pletās uz visām pusēm kā nokaitinātas saules stari; un arī uzacis viņam bija vareni, ķildīgi sarkani krūmāji, kas cirtojās augšup un sāniski virs spoži melnu acu pāra_; un arī ausis viņam bija matainas — gari, stīvi, spilgti sarkani matiņi kā korķu viļķi līda ārā no gaļīgajiem dzirdes orgāniem. Asins sarkani mati spraucās

garām Aga krekla apkaklei un gar pirāta šineļa manšetēm, un Lūka iedomājās visu kapteiņa augumu tikpat biezi apaugušu, it kā tas būtu ferma un mati — tā vienigā labība. Soraija, arī būdama ugunīgu matu īpašniece, iečukstēja Lūkam labajā ausī, ka Lielmeistara matu pārmērīgās audzelības dēļ varētu ciest visu rudmašu reputācija.

Mati bija Āga dusmu uzskatāmākais paudējs. Lūka to saprata pēc tā, kā tic viļņojās un kratījās uz visām pusēm, it kā būtu dūre. Par ko viņš tik dikti dusmojās? Nu, vispirms bija jāmin tas sīkums, ka Lūkas lāsts iznīcināja cirku — tik daudz bija skaidrs; taču tagad atklājās, ka cirks bijis tikai atkāpe, tikai tāda Burvestības Viduča Vartsarga spēlīte Reālajā Pasaulē un, tā kā viņa mati bija auguši ļoti, ļoti ilgi, tātad, saprotams, Kapteinis Āgs bijis nikns visu savu mūžu, vai, ja nu tā gadījies, ka viņš ir nemirstīgs, tad viņš dusmojas jau no Laiku sākumiem.

"Viņa īstais vārds bija Menoitijs," Netētuks iečukstēja Lūkam kreisajā ausī, "un viņš reiz bija Dusmu Titāns, kas līdz ar savu kauslīgumu izveda Dievu Ķēniņu no pacietības, un tas viņu nogalināja ar zibens šautru un iemeta pazemes pasaulē. Beigu beigās viņam atļāva atgriezties pie vienkārša darba — tagad viņš ir tikai šveicars —, un te viņš, protams, ir daudz ellīgākā noskaņojumā nekā jebkad, tā diemžēl ir."

Septiņas maitu lijas bija izkārtojušās gaisā virs Āga un pūķa kā banketa viesi dzīru gaidās. Taču Āgs uz brīdi bija rotaļīgā noskaņojumā. "Citviet, piemēram, Reālajā Pasaulē," sēdēdams pūķim mugurā, viņš sacīja — gandrīz tā, it kā sarunātos pats ar sevi, raudzīdamies tālumā un domīgu izteiksmi sejā, "gadās satikties ar tik šausmīgiem radījumiem, piemēram, Sniega cilvēku, Neciešami Negantu Bērnu, tos es saucu par briesmoņiem telpā. Tur viņi ir, bet tas arī viss, viņi ir nemainīgi, tāpēc vienmēr vieni un tie paši. Taču šeit, kur jums nav nekāda iemesla atrasties un kur jūs jau pavisam drīz

j

vairs nebūsit, mūsu briesmoņi var būt ari briesmoņi laikā; proti, viņi var būt viens briesmonis pēc cita. Piemēram, lūk, Cigoriņa patiesībā ir Džaldibadala, un viņa ir Maģiskā Hame-leone: vecā Džaldi, ja tik grib, pieprot ātro pārvērtību mākslu, bet lielāko tiesu viņa ir slinka, nekam nederīga radība. Parādi viņiem, Cigoriņ; vai varēsi? Nav jau nekāda steiga izcepināt viņus pūķa liesmās. Lai maitu lijas pagaida pusdienas."