Lūka un dzīvības uguns

"Tikai nesaki tā, viņiem dzirdot," Rašīds Halīfa atbildēja, "jo viņi visi izskatās lieliski un jauneklīgi, un mirdzoši, un, nu, nevainojami. Būt dievišķam vai pat būt bijušam dievišķam ir savi bonusi. Un Burvju Pasaulē viņi vēl aizvien var izmantot savas superspējas. Viņu zibens šautras un burvju vārdi vairs neiedarbojas tikai Reālajā Pasaulē."

"Viņi noteikti jūtas briesmīgi," Lūka noteica, "tik ilgi bijuši pielūgti un dievināti un tad tā izmesti kā pagājušā gada no modes izgājušās drēbes."

"It īpaši acteku dievības no Meksikas," Rašīds teica bailīgajā balsi. "Jo tās bija pieradušas pie cilvēku upuriem; dzīviem cilvēkiem pārgrieza rīkli, un viņu dzīvības asinis satecēja dievu akmens biķeros. Tagad šiem nelietotajiem dieviem vairs nav asiņu, ko dzert. Vai esi dzirdējis par vampīriem? Vairākums no viņiem ir asinis izslāpuši, garzobaini acteku dievu zombiji. Uicilopočtli! Teskatlipoka! Tlauiskalpantekutli! Makuilcoz-kakuauhtli! Itztlakoliukvi-lkskimili —"

"Beidz, beidz," Lūka lūdzās. "Kāds tur brīnums, ka cilvēki pārstāja viņus pielūgt. Neviens nespēja izrunāt viņu vārdus."

"Vai tāpēc, ka viņi visi tik neganti uzvedās," Rašīds minēja.

Tas piesaistīja Lūkas uzmanību. Doma par negantas uzvedības dieviem bija savāda. Vai tad dieviem nebija jārāda piemērs tām tautām, kuru dievi tie bija. "Vecajos Labajos

Laikos tā vis nebija," Rašīds sacīja. "Tic Vecajie dievi, tagad dievi Bezdarbnieki, uzvedās tikpat slikti kā cilvēki vai, patiesībā, daudz sliktāk, jo, būdami dievi, varēja atļauties lielāka mēroga sliktu uzvedību. Viņi bija savtīgi, rupji, kašķīgi, uzpū-tigi, izlaidīgi, vardarbīgi, ļauni, kārīgi, rijīgi, alkatīgi, slinki, negodīgi, viltīgi un stulbi, un visas šīs īpašības bija maksimāli pārspīlētas tiem piemītošo superspēju dēļ. Viņi bija tik alkatīgi, ka spēja norīt pilsētu, un sadusmojušies varēja noslīcināt pasauli. Kad iejaucās cilvēku dzīvē, tad salauza sirdi, nolaupīja sievietes un uzsāka karus. Kad apslinka, tad nogulēja tūkstoš gadu, un, kad izspēlēja sīkas viltības, citi cilvēki cieta un mira. Reizēm pat dievs nogalināja citu dievu, jo zināja tā vājo vietu un tēmēja uz to, tāpat kā vilks ķeras savam medījumam pie rīkles."

"Varbūt nemaz nav tik slikti, ka tie pagaisa," Lūka prātoja. "Bet tad jau Burvības Viducis ir savāda vieta."

"Savādāku neatrast," Rašīds atbildēja.

"Un kā ar tiem dieviem, kuriem cilvēki vēl tic?" Lūka vaicāja. "Vai arī tie ir Burvestības Viducī?"

"Ak vai, nē," Rašīds Halīfa atteica. "Tie aizvien vēl ir tepat pie mums."

Atmiņas par Rašīdu izbaloja, un Lūka attapās, ka lido pāri fantasmagoriskai ainavai, ko izraibināja salauztas kolonnas un skulptūras, un starp tām staigāja, skrēja vai lidoja no fabulām un leģendām nākušas radibas. Tur — tur tālāk! — bija divas milzīgas bezķermeņa kājas, pēdējās Ozimandija, ķēniņu ķēniņa, atbalsis. Un tur, uz viņu pusi, sakumpis klunkuroja milzīgs, rupjš zvērs, Sfinksai līdzīgs, tikai tēviņš un plankumains, un arī kāds vīrs ar hiēnas augumu un pretīgiem smiekliem, kurš ikvienu namu vai templi, pakalnu vai koku, kam gāja garām, iznīcināja ar savu ekstātisko, postošo smieklu spēku vien. Un tur! — jā, tur gan! — pati Sfinksa! Jā, patiešām, tā bija viņa! Lauva ar Sievietes Galvu! Skat, kā viņa aptur svešiniekus un uzstāj, lai ar viņu sarunājas... "Pavisam čābiski," Soraija sacīja. "Viņa nemitīgi visiem uzdod vienu un

to pašu veco mīklu, un neviens vairs neapgrūtina sevi ar atbildēšanu, tā jau veselu mūžību visiem zināma. Viņai tiešām jāizdomā jauns numurs."

Apakšā zem viņiem pastaigājās milzīga ola uz garām dzeltenuma krāsas kājām. Garām palidoja spārnots vienradzis. Un savāda trīsdaļīga radība — krokodila, lauvas un nīlzirga apvienojums — šļūca uz Apaļās Jūras pusi. Lācis satraucās, ieraudzījis mazu dievu suņa izskatā. "Tas ir Solotls," Soraija brīdināja. "Turieties no viņa pa gabalu. Viņš nes neveiksmi." Suns Lācis bija tādēļ gauži vīlies. "Kāpēc Neveiksme vienmēr izrādās suns?" viņš žēlojās. "Reālajā Pasaulē uzticams suns savam saimniekam nes gana veiksmes. Nav jābrīnās, ka tie neveiksmes suņi ir norakstīti."

Lūka nevarēja nepamanīt, ka Burvestības Viducis nebija uzturēts labā kārtībā. Ēģiptiešu piramīda bija drupās, un skandināvu kvartāla milzīgais osis bija sagāzies uz sāniem, tā lielās saknes ķērās debesīs. Un vai tās pļavas tur, uz to pusi, patiešām bija Elisija lauki, kur mūžīgi mīt dižo varoņu dvēseles, kāpēc zāle tur tā nobrūnējusi? "Te gan viss ir briesmīgi nolaists," Lūka sacīja, un Soraija skumji pamāja.

"Burvestības izgaist no Visuma," viņa sacīja. "Mēs vairs neesam īpaši vajadzīgi vai vismaz tā jūs visi ar savu Augsto Izšķirtspēju un Zemajām Prasībām domājat. Bet kādu dienu jūs pamodīsities, un mūsu vairs nebūs, un tad jūs redzēsit, kāda ir dzīve, kurā nav pat sajēgas par burvestībām. Taču Laiks nestāv uz vietas, un mēs tur neko nevaram padarīt. Vai tu gribētu," viņa sacīja, mazliet atplaukdama, "noskatīties Daiļavu kauju? Man šķiet, ka esam tieši laikā."