Lūka un dzīvības uguns

Un tieši tad pirmā dieviete izlidoja no cīniņa. Viņa augšpēdu krita pa gaisu, tieši Lūkam pār galvu, no dusmām kliegdama, palidoja garām un pārvērtās no bālgani pūderētas, geišai līdzīgas skaistules par pretīgu, garzobainu veceni un pēc tam — atkal par geišu. Viņa iztriecās cauri zāles virpuļ-durvīm un pazuda. "Man šķiet, ka tā bija japāņu iasecu, Kišimodžina," Netētuks sacīja, gluži kā labs dieviešu cīņu pazinējs. (Cīņas vērošana bija acīm redzami uzlabojusi viņa omu.) "Rasecu ir vairāk dēmons, nevis dieviete, kā jau tu tikko redzēji no viņas pārtapšanas. Šķiet, ka viņa īsti neiederas šajā sabiedrībā, tāpēc nav brīnums, ka viņu nokautēja pirmo."

Kamēr Kišimodžina atkāpās paviljonā, Lūka dzirdēja viņas spalgos lāstus. "Lai tev galva sašķeļas septiņos gabalos kā bazilikknima ziedam."

"Tā dēvētais ardžakas auga lāsts," Netētuks paskaidroja Lūkam. "Briesmīgs Reālajā Pasaulē, bet nožēlojami neiedarbīgs pret šīm varenajām sievietēm."

Lūka neko daudz no kaujas nevarēja saskatīt, bet negribēja lūgt nevienu no sabiedrotajiem pacelt viņu augšā. Pāri skatītāju galvām viņš redzēja kaujas arēnā mestas zibens šautras un skaļus pērkona sprādzienus. Tāpat arī viņš redzēja milzīgus taureņu un putnu barus, kas acīmredzot arī cīnījās savā starpā. "Tur notiek neliela sānu kauja starp Ninlilu, seno šumeru mēness dievi, un acteku vampīru karalieni Šočike-calu," Netētuks ziņoja. "Viņām nepatīk, ka abām ir putnu un taureņu svītas — skaistuma dieves allaž grib būt vienreizējas! —, tāpēc parasti uzreiz klūp viena otrai virsū, un viņu plandīgie draugi — tāpat. Parasti viņas viena otru nogāž un tad atbrīvo laukumu galvenajām meitenēm."

Romiešu mīlas dievi Veneru izslēdza agrīnā posmā, viņa izstreipuļoja ārā no zāles, pa ceļam stiprinādama atpakaļ norauto roku.

"Te, Burvestības Viducī, romiešus augstu nevērtē," Ne-tētuks centās pārkliegt troksni. "Pirmkārt, viņi ir bezpajumtnieki. Viņu sekotāji tā arī neizdomāja viņiem ne Olimpa kalnu, ne Valhallu, tā nu viņi te klīst, izskatīdamies, atklāti sakot, pēc klaidoņiem. Un tāpat arī visiem zināms, ka viņi ir tikai grieķu dievu pakaļdarinājums, un kurš tad gribēs skatīties otršķirīgus rīmeikus, ja var par velti skatīties oriģinālo kino?"

Lūka atkliedza, ka nezinājis par šādas dievu hierarhijas pastāvēšanu. "Kurš tad ir pašā augšā?" viņš bļāva. "Kuri šajā bijušo dievu barā ir galvenie dievi?"

"Es tev varu pateikt, kuriem no viņiem visvairāk sakāpis galvā," Netētuks atkliedza. "Ēģiptiešiem — pavisam noteikti. Un šajās cīņās bieži uzvar viņu meiča Hatora."

Tomēr šoreiz pēdējā, kas palika stāvam, bija Kipras grieķiete Afrodīte. Pēc tam, kad Babilonijas Ištara un Freija — valkīru karaliene, dubļu ringā bija viena otru piekāvušas līdz bezsamaņai, Hatora ar govs ausīm, derību favorīte, apveida mainītāja kā Džaldi un viņas māsas, tikai daudz spēcīgāka, spējīga pārvērsties par mākoņiem un akmeņiem, uz brīdi pieļāva kļūdu, pārvērsdamās par vīģes koku, kuru Afrodīte uzreiz nocirta. Tāpēc cīņas noslēgumā Afrodīte tuvojās lielajam Spogulim, kas bija Pēdējais Tiesnesis, un uzdeva slaveno jautājumu: Spogulīt, spogulīt, saki man tā, un tā tālāk; un tieši Afrodīte izpelnījās Spoguļa uzslavu: Tu esi skaistākā, saskaņā ar tradīciju. "Nu ja," Netētuks noteica, "kārtīgi iz-vingrinājās, bet rīt sāks no jauna. Te viņām nav īpaši daudz, ko darīt. Un nav jau tā, ka viņas varētu sēdēt mājās un skatīties televizoru vai iet uz sporta klubu."

Uzvarētāja Afrodīte izgāja cauri pūlim, graciozi, lai gan mazliet robotiski mādama. Vienā brīdī viņa bija pāris pēdu attālumā no Lūkas, un viņš pamanīja, ka viņai acis ir dīvaini stiklainas un pievērstas bezgalībai. "Kas tur ko brīnīties, ka viņa nevienu Reālo neredz," viņš nodomāja. "Viņa redz tikai pati sevi."

Lūka paraudzijās apkārt, meklēdams Soraiju, bet viņa bija pazudusi. "Viņai laikam sametās garlaicīgi," Netētuks noteica. "Gan jau viņa būs ārā." Dodoties ārā no Cīņas Zāles, viņš Lūkam parādīja vēl dažas ievērojamas personas skatītāju vidū. Asīrijas Humbaba bija kails, zvīņains milzis ar ragainu galvu un lauvas ķepām. Astes vietā viņam bija dzīva čūska ar mazu, šaudīgu, šķeltu mēli. "Un viņa daiktiņš ir tāds pats," Lūka sajūsmā piebilda. "Tas nu gan ir kaut kas; daiktiņčūska — to es vēl nekad nebiju redzējis." Un aiz šā vēl nekad neredzētā skata bija grupiņa Centrālāzijas skitu aitu, kas izskatījās kā jēriņi, tikai tām kājas bija taisītas no diviem dažāda garuma gaļīgiem sakneņiem, tā kā batātēm un pastinakiem. "Jēra karbonāde ar divu dārzeņu piedevu," Lūka domāja. "Mmm! No šiem radījumiem iznāktu vesela pilnvērtīga maltīte." Pūlī manīja arī vairākus trīsgalvainus troļļus, daudzas sarūgtinātas valkīras, kuras bija cerējušas, ka viņu meiča Freija uzvarēs. "Tas-ne-kas," viņas cita citai dziedoši, flegmatiski, laipni ziemeļnieciski teica, "gan-rīt-būs-jauna-diena."