Lūka un dzīvības uguns

vietā, šajā laikā, te un tagad, tas nevienam nav izdevies. Tā ir patiesība. Ālimi bijuši vienmēr — galu galā, nav iespējams izbēgt Pagātnei, Tagadnei un Nākotnei, vai ne? —, bet viņi ilgu laiku bija atstājuši vadību tā laika dievu ziņā, to pašu bijušo dievu, kurus tu te redzi — nelietpratīgas dievības, kuras ne vienmēr tika ar šo darbu galā. Tagad Ālimi pārņēmuši kontroli savās rokās. Viss tika pārkārtots. Dzīvības Uguns tiek necaursitami aizsargāta. Treji Džo zina visu. Džo Hūa zina Pagātnes vissmalkākos sīkumus, Džo Hē saredz pat vissīkāko Tagadnes notikumu, bet Džo Āiga spēj pareģot Nākotni. Kopš viņi pārņēma to savā pārziņā, nevienam nav izdevies nozagt Uguni."

"Ā," Lūka noteica, juzdamies šausmīgi sakauts, jo doma, ka Netētuks, Soraija un visi pārējie slēpuši no viņa to, ka bijušas veiksmīgas Uguns Zādzības, bija devusi viņam cerību. Ja Koijots spēja to izdarīt, viņš bija nodomājis, tad jau ari viņš spēs. Taču pēc tam, kad Soraija bija izskaidrojusi patiesību, īsais optimisma uzliesmojums noplaka un apdzisa kā kārtīgi salieta uguns. Viņš atkal pagriezās pret Koijotu un pazemīgi vaicāja. "Kāda veida palīdzību tu domāji?" viņš vaicāja.

Šī te skaistā dāma ii pret tevi labvēlīgi noskaņota, un es esmu viņai parādā par kādreiz izrādītu laipnību, Koijots, sacīja, košļādams kaut ko aiz vaiga aizbāztu. Viņa saka, varbūt es varētu izvadīt tevi caur iekšzemi, ko varbūt es varētu ar. Teic, varbūt tev vajadzēšot kādu, kas izpildītu carrera de distraccion. Tas ir māņu skrējiens. Teic, varbūt es varētu sadabūt atkal kopā veco bandu un skriet tos māņu skrējienus, kamēr tu mēģini savu trako iedomu. Grib, lai es novēršu Trej-Dž uzmanību no tevis, kamēr tu skrien uz savu slavu?

Tad Soraija pateica kaut ko tādu, kas iztukšoja Lūka ķermeni no visām cerībām. "Es nevaru vest tevi tur iekšā," viņa sacīja. "Alimu zemē. Ja viņi ieraudzīs Gudrā Ķēniņa Zālamana Lidojošo Paklāju ielidojam viņu telpā vai ja pamanīs viņu," pie šā vārda viņa ar netīksmi sejā pamāja uz Netētuka pusi, "un, tici man, viņi pamanīs gan, tad ar to arī spēlīte būs galā; viņi saodīs nepatikšanas un vērsīsies pret mums ar visu savu spēku, un es neesmu gana stipra, lai ilgi no viņiem atkautos. Tieši tāpēc es gribēju atrast Koijotu. Es gribu, lai tev ir plans."

"Es iešu tev līdzi," suns Lācis uzticami sacīja.

"Ari es iešu," lācis Suns sacīja raupjā lielā brāļa balsī. "Kādam tevi jāpieskata."

Atmiņputni neveikli mīņājās peldplēvjainām kājām. "Tas nav priekš mums, uguns zagšana," Ziloņpīle sacīja. "Mēs tikai atceramies, tas viss. Mēs esam tikai atcerētāji."

Pēc tam Ziloņpīlis neveikli piebilda: "Mēs vienmēr tevi atcerēsimies."

Ziloņpīle uzmeta viņam niknu skatienu. "Viņš gribēja teikt," viņa sacīja, rupji iebikstot partnerim, "ka mēs kopā ar Karalieni Soraiju gaidīsim tevi atgriežamies."

Ziloņpīlis notaurējās. "Nu, saprotams," viņš centās izlocīties. "Es pārteicos, saprotams. Mēs, saprotams, gaidīsim. Saprotams, to es gribēju pateikt."

Netētuks pietupās, lai varētu ieskatīties Lūkam acīs. "Viņai ir taisniba," viņš, pamatīgi aizkaitinādams Luku, sacīja, izmantojot Rašīda Halīfas visnopietnāko un vismīlošāko balsi. "Es nevaru doties kopā ar tevi. Tur iekšā — ne."

"Arī to jums vajadzēja man pateikt jau iepriekš," Lūka dusmīgi rājās. "Jums abiem. Kā tad lai es bez jums to izdaru?"

Mainīgā Džaldibadala stingri noteica: "Tev aizvien esam mēs."

Cigoriņas māsas bija pilnībā atlabušas no ledainā pārbaudījuma un aizrautīgi māja tā, ka to metāla cūkausis žvadzēja pret galvu. "Mēs esam Viduča radības," sacīja Badlo-Badlo — vismaz Lūka domāja, ka tā ir Radio, bet viņu Mainīšanās dēļ bija grūti atcerēties, kura no četrām māsām ir kura. "Tieši tā," sacīja laikam Bahut-Sara. "Treji Džo neturēs mūs aizdomās."

"Paldies," Lūka pateicās, "bet vai jūs nevarētu atkal pārvērsties par pūķiem? Uzbrukuma gadījumā pūķi varētu būt noderīgāki par metāla cūkām." Četrkārtīgās pārvērtības ātri vien tika nokārtotas, un Lūka priecīgs pamanīja, ka tām bija dažādas krāsas, kāpēc Mainīgās bija vieglāk atšķirt: Cigoriņa (Džaldi) bija sarkanais pūķis; Radio — zaļais,- Sara — zilais,- un Gjara-Džinna, Mainīgā, kura varēja pārtapt vienpadsmit dažādos veidos, bija lielākais pūķis no četriem un zelta krāsā.

"Izlemts," Lūka uzsauca. "Lācis, Suns, Džaldi, Sara, Badlo, Džinna un es. Mēs septiņi uz Viduča Viduci."

"Sauc mani par Cigoriņu," Cigoriņa sacīja. "Mēs tagad esam draugi. Un man tik un tā mans īstais vārds nekad nav paticis."

Koijots izspļāva vakariņu atliekas un noklepojās. Vai tev kaut kas nav piemirsies, ko, chico? Vai arī esi nodomājis apvainot mani, publiski noraidot manu piedāvājumu, par spīti tam, ka tas ir augstsirdīgs un izdarīts labticībāl Un par spīti tavai nezināšanai un manai pieredzei?

Lūka patiešām nezināja, ko lai atbild. Šis Koijots bija Soraijas draugs, tāpēc, Lūka pieņēma, uzticams, bet vai viņu patiešām vajadzēja? Varbūt vislabāk būtu ielavīties iekšā, nedarot neko tādu, kas varētu uz kaut kādu pusi, pat nepareizo, piesaistīt Ālimu uzmanību?"