Lūka un dzīvības uguns

"A, nu tie, kas bija Uguns Zagļi tajos laikos un vietās, kur šie dievi bija dievi," Soraija noteica, gaisīgi pamājusi ar roku, "Tu zini. Vai," viņa piebilda, atgriezusies pie vecajiem Sunītsultānes ieradumiem, "varbūt esi pārāk neizglītots. Varbūt tēvs tev nav iemācījis tik daudz, cik vajadzēja iemācīt. Varbūt viņš pat nezināja." Tad, ieraudzījusi Lūkas sejas izteiksmi, viņa nedaudz pieklusa un atmaiga. "Alonkinu indiāņiem Trusis nozaga Uguni priekš viņiem," viņa sacīja, "un par Koijotu tu jau zini. Bebrs un Nanabožo, Mainīgais, izdarīja to pašu citām ciltīm. Oposums mēģināja, bet viņam neizdevās, taču tad Zirnekļu Vecmāte nozaga Uguni čeroki māla traukā, un te es atceros," Soraija uz brīdi apklusa, "ka tev vajadzēs šo te."

Viņa turēja rokā mazu māla podiņu. Lūka ieskatījās iekšā. Zaru ligzdiņā salikta maza grupiņa, kā izskatījās, pusducis melnu kartupeļu. "Šis," Soraija teica, "ir viens no slavenajiem Ūdru Podiem, un tajā iekšā ir pāris no slavenajiem Ūdru Tupeņiem. Kad Dzīvības Uguns tiem pieskarsies, tie spoži iedegsies, un tos nebūs tik viegli nodzēst." Viņa pakāra Lūkam podu kaklā ādas sloksnē. "Kur es paliku?" Viņa minūti apdomājās, tad turpināja. "A, jā. Maui — tev viņu vajadzētu saukt par Maui-tikitiki-a-Taranga — nozaga Uguni no uguns dieves Mahuikas nagiem un atdeva to polinēziešiem. Viņa noteikti meklēs viņu. Un tā tālāk."

Tu neiekļāvi Pirmo Zagli, Koijots iestarpināja. Vecāko un varenāko. Kalna karali. Visu mūsu iedvesmotāju. Nozaga to priekš visas cilvēces.

"Titāns Prometejs," Soraija sacīja, "bija, gana savādi, tava drauga, nelaiķa, neapraudātā Kapteiņa Āga, brālis. Viņi gan nekad nesatika. Patiesībā, necieta viens otru. Lai tur kā: pirms trīs miljoniem četrsimt tūkstošiem gadu Vecais Zēns patiesi bija pirmais no Uguns Zagļiem. Taču pēc tā, kas ar viņu tolaik notika, meklētāji, jādomā, nemeklēs Vecā Zēna nākamo Uguns Skrējienu."

"Viņš zaudēja savaldīšanos," Lūka atcerējās.

Man neklājas to minēt, Koijots sacīja. Nav labi darīt kaunu varenajiem. Bet, kopš Herkuls nošāva ērgli, Vecais Zēns dzīvo gana klusi.

"Vai maitu liju," Lūka sacīja.

Vai maitu liju. Mēs tolaik neviens tur nebij, lai pārbaudītu, un Vecais Zēns vairs nav tik runātīgs.

"Un vēl viena laba lieta visā šajā skraidelēšanā ir tā," Soraija nomurmināja Lūkam pie auss, "ka tā tev ļaus pietuvoties Tiltam, ja jūs arī tur skraidelēsit un izskatīsities tā, it kā meklētu paši sevi."

Viņi meklēs mani un manus sabiedrotos, Koijots iebilda. Labāk, lai mūsu ceļi šķiras. Manā tuvumā ies pavisam karsti, tas skaidrs. Bet tu sagaidi, kad es aizskrienu, un tad tu ar’ rādi, ko māki, un dieb, cik spēdams. Viņš aizlēca prom, ne vārda vairs nepiebildis.

Lūka pēkšņi saprata, ka Netētuks pazudis. Vienu brīdi viņš bija tepat, klausījās, knibinājās ap savu panamas cepuri, un tad pat ne pū, viņu vairs nekur nemanīja. "Man gan ļoti gribētos zināt, kas viņam aiz ādas," Lūka nodomāja. "Man nemaz nepatīk, ka viņš tā ņem un pazūd."

Soraija uzlika roku viņam uz pleca. "Bez viņa tev būs labāk," viņa sacīja. Tad Cigoriņai, sarkanajam pūķim, kaut kas ienāca prātā, un Lūka izmeta Netētuku no prāta.

"Reiz sensenos laikos mūsu māsa Gjara-Džinna palīdzēja Zirgu Ķēniņam izbēgt no Šņaukhaimas," sarkanā pūķe stāstīja, pamādama uz savas zelta māsas pusi. "Jā! vareno Ciguli, milzīgo, balto, astoņkājaino rumaku — pa divām kājām katrā stūrī, tā sacīt, — Alimi bija patvaļīgi, netaisnīgi tur ieslodzījuši, tāpat kā manas māsas, līdz Soraija ar savām spēcīgajām burvestībām viņas atbrīvoja. Treji Džo bija nolēmuši, ka visā Laikā nekur nav vietas astoņkājainam brmumzirgam. Vienkārši ņēma un nolēma, bez jebkādām diskusijām, kā tādi tirāni; pat nedomājot par citu jūtām, tai skaitā — par Ciguļa jūtām. Ja viņi tā grib, tad var būt nežēlīgi un neķītri, un ietiepīgi, kaut arī paši sevi lielīgi dēvē par Trim Neizbēgamām Patiesībām! Lai tur kā, mūsu Džinna atbrīvoja Ciguli ar savu pūķa elpu — viņas elpa ir daudz karstāka nekā man vai Badlo, vai Sarai, tā izrādījās tik karsta, ka izkausēja Mūžīgo Ledu, ko mūsējās nespēja. Par atlīdzību Zirgu Ķēniņš iedeva viņai brīnišķīgu spēju: spēju Pārvērsties — bet tikai vienu reizi, kad pēc tā būtu ļoti liela vajadzība — par precīzu paša Ciguļa kopiju. Neviens dievs neuzdrīkstēsies pārmeklēt Ciguli, Zirgu Ķēniņu, kad tas dosies pāri Dardedzei. Mēs jūs visus — tevi, Lūka, un tavu suni un lāci — iesiesim starp kāju pāri; tas nozīmē, ka viens kāju pāris paliek jums, Karaliene Soraija, ja jūs gribētu..."

"Nē," Soraija skumji atteica. "Pat ja Ķēniņa Zālamana Lidojošais Paklājs ir salocīts, es baidos, ka Ūdrijas Sunītsul-tānes klātbūtne tev, Lūka, nepalīdzēs. Es pārāk daudz esmu sunījusi tos aukstos, stīvos, ļaunatminīgos, nepierunājamos, iznīcīgos vecos Džo, un viņiem priekš manis nebūs Laika. Ja būšu tev līdzās, tev ies vēl sliktāk. Patiesību sakot, es vairs nekad neiešu iekšā Viduča Viducī. Es negribu nonākt Šņauk-haimā un tikt ieslodzīta Ledus Autā. Bet es tevi sagaidīšu un aizraušu tevi drošībā, ja, tas ir, kad tu atgriezīsies ar kvēlojošiem Ūdru Tupeņiem Ūdru Podiņā."