Lūka un dzīvības uguns

pazudis? Vai rēgs, kurš uzsūca tēvu, pagaisis tāpēc, ka sasniedzis savu mērķi? Vai viss šis ir veltīgi?" To iedomājies, Lūka sāka drebēt, un acis kļuva slapjas un kniesošas, un bēdas skrēja viņam pāri lieliem, drebinošiem viļņiem.

Taču tad kaut kas notika. Lūka pamanīja sevi pārmaiņas. Viņš jutās tā, it kā kaut kas spēcīgāks par viņa paša dabu būtu pārņēmis viņu savā varā, kāda griba, stiprāka par viņējo, atteicās pieņemt ļaunāko. Nē, Rašīda dzīve nebija galā. Tā nevarēja būt, un tāpēc tā nebija. Griba, stiprāka-par-Lūkas-paša-gribu, noraidīja šo iespēju. Tāpat arī neļāva Lūkam padoties, izvairīties no briesmām vai sarauties, sastopoties ar šausmām. Šis viņu pārņēmušais jaunais spēks deva viņam drosmi, ko viņam vajadzēja, lai viņš izdarītu to, ko vajadzēja izdarīt. Šķita, ka šis kaut kas nebija no viņa, tas bija kaut kas no ārpuses, un tomēr viņš arī zināja, ka tas nāca no viņa, ka tas bija viņa paša spēks, viņa paša apņēmība, viņa paša sakāves noliegums, viņa paša stiprā griba. Arī tam viņu bija sagatavojuši Rašīda Halīfas stāsti, Melšašāha daudzās pasakas par jauniem varoņiem, kuri, atrodoties aci pret aci ar briesmīgu nelaimi, atklāj sevī papildu spēkus. "Mēs nezinām atbildes uz lielajiem jautājumiem, kas mēs esam un uz ko esam spējīgi," Rašīdam patika teikt, "iekams šie jautājumi nav uzdoti. Tad un tikai tad mēs zinām, vai varam uz tiem atbildēt vai ne."

Un virs un viņpus Rašīda stāstiem bija Lūka brāļa Hārūna piemērs, kurš reiz sensenos laikos, izmests Stāstu Jūrā, bija atradis šādu atbildi sevī. "Kaut mans brālis būtu šeit un varētu man palīdzēt," Lūka nodomāja, "bet viņa te nav, kaut arī lācis Suns runā viņa balsī un visu laiku cenšas parūpēties par mani. Tāpēc es rīkošos tā, kā viņš būtu rīkojies. Es nepalikšu zaudētajos." “Alimi ir iesīkstējuši savos paradumos, un viņiem nepatīk cilvēki, kas mēģina šūpot laivu," Rašīds Halīfa kādu vakaru stāstīja miegainajam Lūkam. " Viņu skatījums uz Laiku ir stingrs un nelokāms: vakardiena, tad šodiena, tad rītdiena, tik, tak, tik, tak. Viņi ir kā roboti, kas maršē izzūdošu sekunžu ritmā. Kas Bijis, Džo Hūa, dzīvo Pagātnē; Kas Ir, Džo Hē, vienkārši šobrīd ir_; un Kas Nāks, Džo Aiga, pieder vietai, kurp mēs nevaram doties. Viņu Laiks ir cietums, viņi ir cietumsargi, un sekundes un minūtes ir tā mūri.

Sapņi ir Ālimu ienaidnieki, jo sapņos Laika Likumi pagaist. Mēs zinām — vai ne, Lūkai — ka Ālimu Likumi neatklāj patiesību par Laiku. Mūsu jūtu laiks nav pulksteņu laiks. To mēs zinām, kad esam sajūsmā par savu nodarbi. Laiks paātrinās, bet, kad garlaikojamies, tas palēninās. Mēs zinām, ka liela satraukuma vai gaidu brīžos, vai brīnišķīgos mirkļos, Laiks var apstāties.

Mūsu sapņi ir īstā patiesība — mūsu iedomas, mūsu sirds zināšanas. Mēs zinām, ka Laiks ir Upe, nevis pulkstenis, un tas var plūst pretējā virzienā, kad pasaule kļūst vairāk, ne mazāk atpakaļrāpuliska, un reizēm tas palecas sāņus, un vienā mirklī viss mainās. Mēs zinām, ka Laika Upe var mest lokus un vīties, un aizvest mūs atpakaļ vakardienā vai uz priekšu, parītdienā.

Pasaulē ir tādas vietas, kur nekad nekas nenotiek, un Laiks apstājas pavisam. Mūsu vidū ir tādi, kuriem visu mūžu ir septiņpadsmit gadu un kuri nekad nepieaug. Un ir citi, kuri ir nožēlojami, sabrukuši večuki, varbūt sešdesmit vai septiņdesmit gadu veci kopš piedzimšanas dienas.

Mēs zinām, ka tad, kad iemīlamies, Laiks vairs neeksistē, un tāpat arī zinām, ka Laiks var atkārtoties, un var gadīties uz visu mūžu iestrēgt vienā dienā.

Mēs zinām, ka Laiks ir ne tik vien Pats, bet arī Kustības un Telpas aspekts. Iedomāsimies divus zēnus, teiksim, tevi un Žurksūdu, kuri abi nēsā nevainojami sinhronizētus rokas pulksteņus, un tie abi perfekti rāda laiku. Tagad iedomāsimies, ka tas slinkais nelietis Žurksūds sēž vienā un tajā pašā vietā, teiksim, šeit, simts gadus, kamēr tu skrien bez apstājas visu ceļu uz skolu un atkal atpakaļ uz šejieni, atkal un atkal, arī simts gadus. Un tā gadsimta beigās jūsu abu pulksteņi būs perfekti rādījuši Laiku, bet tavs pulkstenis par sešām vai septiņām sekundēm atpaliks no viņējā.

Mūsu vidū ir tādi, kuri iemācās dzīvot pilnīgi šajā mirklī. Šādiem cilvēkiem Pagātne pagaist un Nākotne zaudē nozīmi. Ir tikai Tagadne, kas nozīmē, ka divi no trim Ālimiem ir lieki. Un ir arī tādi, kuri iekrituši vakardienas slazdā, atmiņās par zudušu mīlu, bērnības mājām vai briesmīgu noziegumu. Un daži cilvēki dzīvo tikai labākai rītdienai-, viņiem Pagātne vairs nepastāv.

Es visu savu mūžu esmu stāstījis cilvēkiem, ka šī ir patiesība par Laiku un ka Ālimu pulksteņi melo. Tāpēc, dabiski, Ālimi ir mani nāvīgie ienaidnieki, un tas nekas, jo, starp citu, es savukārt esmu nāvīgs ienaidnieks viņiem."