Lūka un dzīvības uguns

Mainīgā Gjara-Džinna pārgāja auļos, tad soļos, līdz apstājās pavisam un sāka pārvērsties. Milzīgais astoņkājīgais zirgs sāka sarauties mazāks,- sarainā āda pazuda, to nomainīja spīdīga, gluda virsma,- zirga smaka pagaisa, un Lūkas nāsis tā vietā sāka pildīt vēl mazāk panesamās cūku aizgalda smakas. Beidzot astoņas kājas kļuva par četrām, un tā Lūka, Lācis un Suns izslīdēja no saitēm un nokrita atlikušo gabalu līdz, jāatzīst, akmeņainai zemei. Gjaras-Džinnas tikai reizi dzīvē iespējamā pārtapšana par Zirgu Ķēniņu bija galā, un viņa atkal bija skārda sivēnmāte. Taču Lūka nepievērsa ne mazāko uzmanību šīm dramatiskajām Pārmaiņām, jo viņš ieplestu muti vērās ainā, no kuras sirds gandrīz apstājās un kuras dēļ viņš bija veicis tik tālu ceļu. Viņš stāvēja milzīgā Zinību Kalna masīva pakājē, un tikai pāris pēdu attālumā Kalna pakājē viļņojās pats Gudrības Ezers — tā ūdens bija dzidrs, tīrs un caurspīdīgs bālajā, sudrabainajā Dienu Ausmas gaismā, kas nekad neizgaismojās rītā. Vēsas ēnas, kā aizvien, stiepās pār ūdeni, to glāstot un gludinot. Rēgaina aina, vienlaikus spocīga un spoku apsēsta, un bija viegli iedomāties atskanam mūziku, šķindošu, kristālisku melodiju — leģendāro sfēru mūziku, kas skanējusi, Pasaulei piedzimstot.

Melšašāha Ezera un tā iemītnieku apraksts, ko Lūka bija dzirdējis tik daudz reižu, ka zināja no galvas, izrādījās pārsteidzoši precīzs. Zem ūdens virsmas manīja mirdzošus mācekļzivju barus, un ari asprātes spožās krāsās, un nespodrākās dziļūdens pārgudreles. Zemu pār ūdens virsmu laidās medītājputni, pētnieces ar lielajiem pelikānu knābjiem, un plikgalvainie, bārdainie guru gariem knābjiem. Dziļumā varēja redzēt līgojamies Ezera dibena augu saprātības stīgas, un Lūka pazina ari Ezera mazās salu grupiņas — Teorijas, mežonīgi, neticami sazaļojušas; Filozofsalu meža biežņas un ziloņkaula torņus; un kailos Faktus. Tālumā bija tas, ko Lūka bija kārojis skatīt, — Vārdu Plūdi, brīnumu brīnums, varenais ūdenskritums, kas krita no mākoņiem un saistīja Burvības Pasauli ar Vareno Stāstu Jūras Mēnesi augšā.

Viņiem bija izdevies izbēgt medniekiem un sasniegt bēdīgi slaveno Zinību Dienvidu nogāzi nenotvertiem, taču virs Lūkas slējās šķērslis, kas bija daudz iespaidīgāks, nekā viņš to bija iedomājies, — Kalna kailā klints, raupja melna akmens siena, kurā nevienam augam nebija izdevies noturēties. "Ja augs to nespēj, kā gan es spēšu?" Lūka izbijies domāja. "Kas tas vispār ir par kalnu?"

Viņš zināja atbildi. Tas bija Burvju Kalns, un tas prata sevi pasargāt. "Zināšanas ir gan bauda un sprādzienbīstams mīnu lauks; gan brīvestība un slazds," Rašīds mēdza teikt. "Ceļš uz Zinībām pārbīdās un mainās tāpat, kā pasaule pārbīdās un mainās. Kādu dienu tas ir vaļā un visiem pieejams, bet jau nākamajā tas ir noslēgts un apsargāts. Daži palēkdamies uzskrien Kalnā, it kā tā būtu ar zāli apaugusi nogāze parkā. Citiem tas ir necaurejams Mūris." Lūka pakasīja galvvidu — tieši tā, kā viņa tēvam patika darīt. "Es laikam esmu no tiem otriem," viņš nodomāja, "jo tas neizskatās ne pēc vienas no manis redzētajām apzaļumotājām nogāzēm." Runājot pavisam skarbi, izskatījās, ka nevarēs Kalnā uzkāpt bez nopietna alpīnistu ekipējuma, par pienācīgu apmācību nemaz nerunājot, un Lūkam nebija ne viena, ne otra. Kaut kur virs viņa, šās akmens pasaules virsotnē, templī dega Dzīvības Uguns, un nebija ne mazākās iespējas uzzināt, kur šī ala varētu būt un kā to atrast. Arī Lūkas galvenie padomdevēji vairs nebija viņam līdzās. Ūdrijas Karaliene Soraija nešķērsoja Varavīksnes tiltu, un daudz mazāk uzticamais (bet iespaidīgi labi informētais) Netētuks acīmredzot bija nolēmis — kaut kāda iemesla dēļ, un, nē, ne tā iemesla! — savu atbalstu viņam liegt.

"Vai drīkstu tev atgādināt," Cigoriņa maigi sacīja, "ka tev joprojām ir pieejama palīdzība un ka ši palīdzība ir — vai drīkstu to norādīt? — spārnota?"

Cigoriņa, Badlo un Sara aizvien vēl bija pūķu izskatā, un arī Džinna ātri vien pārpūķojās. "Ar četriem straujiem pūķiem tavā rīcībā tev vajadzētu diezgan ātri sasniegt Uguns Templi," Cigoriņa sacīja. "It īpaši jau tāpēc, ka šie četri straujie pūķi, starp citu, zina, kur tieši virsotnē Templis atrodas."

"Aptuveni zina," Badlo pieticīgi izlaboja.

"Mēs vismaz tā domājam," Sara sacīja, un tas nu gan vairs neizklausījās pārliecinoši.

"Lai tur kā," Džinna cerīgāk piebilda, "pirms dodamies, varbūt nebūtu slikta doma, ja tu nospiestu... to."

Tas bija Dienvidu nogāzes akmens sienā iestrādāts sudraba kloķis. "Izskatās pēc Saglabāšanas Punkta," Lūka sacīja, "bet kāpēc sudraba, nevis zelta?"

"Zelta poga ir Templī," Cigoriņa sacīja. "Bet tu vismaz vari saglabāt progresu līdz šejienei. Esi uzmanīgs. Turpmāk katra kļūda var tev maksāt simts dzīvību."