Lūka un dzīvības uguns

"Tagad viņi visi nesas šurp," Cigoriņa elsa, "un, atklāti sakot, viņi ir ellišķīgi pārskaitušies, tāpēc, ja tu neļauj mums aizlidināt tevi prom no šejienes, tad vismaz skrien. Skrien, glāb dzīvību."

"Jā, man laikam gan jāsāk skriet," Lūka nodomāja. "Galu galā, es pirmīt skrēju, kad pirmo reizi paklupu un paspēru maģisko soli pa labi." Par Maģiskās Fizikas likumiem īstas skaidrības viņam nebija,- jau ar parasto fiziku negāja viegli. Bet ko Rašīds teica? "Laiks ii ne tikai Pats, bet ari Kustības un Telpas aspekts." Tur tā lieta, vai ne? "Tātad, ēē, āā," Lūka domāja, "ja К un T ietekmē L, tad, ā, tātad, no tā izriet — vai ne? —, ka T, kas ir Telpa, ari Telpa starp Labroču un Kreiļu Dimensiju, ir — laikam taču — L un K, tas ir, Laika un Kustības aspekts. Vai, ē, pasakot to saprotamā valodā, ir atšķirība, cik laika tavam gājienam vajag vai, citiem vārdiem sakot, cik ātri tu skrien."

Zeme iedrebējās. "Vai zemestrīce?" Lūka iesaucās. "Nē," Cigoriņa skumji teica. "Daudz ļaunāk. Tā skan vairāki simti dusmīgu dievu, kas pārvietojas lielā ātrumā. Lai šo baru apturētu, ar četriem pūķiem būs krietni par maz."

Lācis Suns pēkšņā apņēmībā panācās uz priekšu. "Tu ej," viņš teica Lūkam. "Tūlīt pat. Pazūdi, bhāgdžāo, — tinies, vācies, taisies, ka tiec! Ej un izdari, kas darāms. Mēs ar Lāci

viņus labu brīdi aizkavēsim."

/

"Kādā veidā?" Cigoriņa neticīgi noprasīja.

"Darot to, ko vislabāk pieprotam," lācis Suns sacīja. "Lāci, tu esi gatavs?"

"Gatavs," suns Lācis atbildēja.

Lūka zināja, ka nav laika to apspriest. Viņš pagriezās pa kreisi, sašķieba kreiso plecu drusku uz leju, pastiepa kreiso kāju uz priekšu un metās auļos, it kā viņa dzīvība būtu uz spēles. Kura, patiesību sakot, arī bija uz spēles.

Viņš skrēja, atpakaļ neskatīdamies. Aiz muguras viņš dzirdēja troksni tuvojamies, pieņemamies skaļumā un kļūstam apdullinošam, it kā tūkstoš reaktīvo dzinēju rēktu turpat pie bungādiņām,- viņš sajuta, ka zeme viņam zem kājām, kas līdz šim bija trīcējusi, nu sāk drebēt, it kā nevaldāmu baiļu pārņemta; viņš manīja debesis virs galvas satumstam, un balts zibens sāka durties cauri melnajiem mākoņiem. "Okei, tie dievi prot sarīkot izrādes," viņš sev teica, drošinādams sevi, "bet atceries, viņi vairs nekur un nevienam nav dievi. Tikai cirka zvēri vai būros ieslodzītas radības zvēru dārzā." Taču kāda ne tik pašpārliecināta balss tikmēr čukstēja viņam labajā ausī: "Tā jau varbūt ir, bet pat zvērudārzā tu nelēktu iekšā lauvu midzenī." Viņš atkratījās no šīs domas, nolieca galvu un skrēja ātrāk. Galvā bija tikai Cigoriņas padoms: Lieta ar Kreisās Rokas Taku ir tāda, ka tev jātie, ka tā tur ir. Tad šķita, ka visi trokšņi norimst, zeme vairs nedrebēja, un viņš jutās tā, it kā viņš nevis skrietu, bet lielā ātrumā lidotu, un tad viņš ieraudzīja bezdibeni.

"Otrpus Zinību Kalnam," Rašīds Halīfa mēdza sacīt, "ja tev nepaveiksies, tu uziesi Bezdibenīgu Bedri, ko dēvē arī par Laika Dzīlēm. Par to neviena vien rīme sacerēta, bet, ja tu iekritīsi tajā Bezdibenī, tad rīmēšana tev gan nebūs prātā."

Pa to laiku izbijušo dievu dārdošais bars bija sasniedzis Zinību Kalnu un sastapis tur Vareno Liesmu Apļu, nelaiķa Kapteiņa Āga cirka, divas spožākās zvaigznes, kas viņus tur mierīgi gaidīja, kā jau pieklājas pieredzējušiem artistiem, un pieklājīgiem žestiem aicināja savu brīvdabas publiku apsēsties. Lācis, dziedošais suns, un Suns, dejošais lācis, bija nostājušies izejas pozīcijās kopā ar savām fona dziedātājām Mainīgajām — milzīgu metālisku sivēnmāšu kvartetu. Aina bija gana neparasta, lai dievības apstātos uz līdzenas vietas. Visaugstākais no dieviem, Ra, pacēla roku, un bijušo dievu — ēģiptiešu, asīriešu, skandināvu, grieķu, romiešu, acteku, inku un visu pārējo — ierindas grabot neveikli sabremzējās kaucot, saduroties un lādējoties. Ciklopi nejauši iebakstīja cits citam acī, uguns dievu liesmojošie zobeni apsvilināja dārgumu nimfām matus, bazilisks uzmeta negantu skatienu grifam un to nejauši pārakmeņoja. Skaistuma dievietes — Afrodīte, Hatora govs ausīm un visas pārējās — žēlojās visskaļāk. Izrādījās, ka zemāku kārtu pārdabiskās būtnes izmantojot burzmu, lai nejauši ar nolūku iekniebtu Skaistulēm pēcpusē. Un kāpēc tieši mīnotauriem vajadzētu kāpt Daiļajām Dāmām uz kājām? Un, jā, Daiļavas nebija sajūsmā par to, ka čūskgalvainas dievības no konkurējošām mitoloģiskajām tradīcijām lūrot viņām togās. Viņas pieprasīja tikai sev pienākošos vietu un sev pienākošos cieņu. Un, kuš, starp citu, viņas nošņācās. Te ir mākslinieki, un viņi ir gatavi sākt.

"*♦© Ra sacīja, "Щ‘ 1фЩ.ПФе9

Х&Пфлщ. •25<^25^Г-1"

"Ко tas, sasodīts, nozīmēja?" lācis Suns noprasīja.

"Hierogilifiski runā," Cigoriņa paskaidroja, "un viņš teica, lūk, ko: "Nu tā, es ceru, ka izrāde būs laba.""

"Dejo," suns Lācis pačukstēja lācim Sunim. "Un dejo tā, kā vēl nekad neesi dejojis."

"Un tu dziedi," lācis Suns uzņurdēja sunim Lācim. "Dziedi tā, it kā tava dzīvība būtu uz spēles."