Lūka un dzīvības uguns

Tas radīja nemieru. Lūka nodomāja, nospiezdams sudraba pogu. Tad jau viņš nedrīkstēja kļūdīties nemaz. Četri simti un sešdesmit piecas dzīvības atļāva viņam, augstākais, četrus misēkļus. Turklāt Cigoriņas piedāvājums uzlidināt viņu augšā pie mērķa bija patiešām dāsns un ari praktisks, bet Lūka skaidri atcerējās tēva teikto par Zinību Kalnu: "Ja tu gribi sasniegt Kalna virsotni un atklāt Dzīvības Uguni, tad pēdējā kāpienā tev jādodas vienam pašam. Zinību Augstumus var sasniegt tikai tad, ja esi nopelnījis tiesības to darīt. Bez smaga darba neiztikt. Ar šmaukšanos pašā Augšā netikt." Pēc tam viņš teica vēl kaut ko, un Lūka atcerējās, ka bija nodomājis, ka tā pēdējā dala ir patiešām svarīga, tomēr nespēja to atsaukt atmiņā. "Tur tā ķeza," viņš nodomāja, "ka visas šīs lietas tev stāsta vakarā, kad jau esi līdz nāvei noguris un pusaizmidzis."

"Liels paldies," Lūka sacīja Cigoriņai, "bet šķiet, ka man šī mīkla jāuzmin un tur jātiek vienam pašam. Lidot turp tavā mugurā... nu, tas vienkārši nebūtu īsti labi."

Kaut kāda iemesla dēļ šī doma par nebūtu labi neizgāja viņam no prāta. Vārdi skanēja atkal un atkal, it kā viņa domas būtu ieķērušās kā saskrāpēta plate vai ieķērušās kaut kādā cilpā. Nebūtu labi. Nebūtu labi. Kas ir tas, kas nav labs? Nu, jā, slikts, vairākums cilvēku tā teiktu, bet tikpat labi tas varētu būt —

"Kreisi," viņš skaļi sacīja. "Tā ir atbilde. Es devos pa labi un iekritu Burvestības Pasaulē. Ja es tagad kaut kādā veidā dotos pa kreisi, tad varbūt man izdosies atrast ceļu."

Lūka atcerējās, kā lielais brālis Hārūns mājās, Kahani, kas tieši tajā brīdī šķita esam patiesi tālu, bija daudzkārt, viņu apceļot, brīdinājis. Piesargies un neaizej pa Kreisi. Tā Hārūns bija teicis. "Bet man nepatīk, ka mani apceļ," Lūka sev atgādināja, "un varbūt tāpēc man vajadzētu rīkoties tieši pretēji viņa teiktajam. Jā! Tikai šoreiz es nepaklausīšu brāļa padomam, jo Labēji domājoši cilvēki patiesībā nespēj saprast, ko nozīmē būt pa Kreisi, un tā neredzamā Taka ir tieši tā Taka, kas aizvedīs mani turp, kur man jānokļūst."

Galu galā, viņa māte Soraija būtu viņa pusē. Varbūt tev ir taisnība, uzskatot, ka kreisais ceļš ir labais ceļš, un mēs visi pārējie domājam nevis pareizi, bet nepareizi. Tā viņa bija teikusi, un ar to viņam bija vairāk nekā gana.

"Es iešu tev līdzi," suns Lācis uzticami sacīja.

"Es ari iešu," lācis Suns sacīja, ne gluži tik aizrautīgi. Un tad Lūka atcerējās to sevišķi svarīgo daļu no Rašīda Halīfas stāstītā par Kalnu: "Lai uzkāptu Zinību Kalnā, tev jāzina, kas tu esi." Lūka, miegainais, pirms gulētiešanas, tālajās mājās sen pagājušos laikos, to īsti nesaprata. "Vai tad katrs to nezina?" viņš vaicāja. "Es domāju, es esmu es, vai ne? Un tu esi tu?" Rašīds noglāstīja Lūkam matus, kas vienmēr viņu nomierināja un samiegoja. "Cilvēki domā, ka viņi ir daudz kas tāds, kas viņi nav," tēvs toreiz teica. "Viņi domā, ka ir talantīgi, kaut tādi nav_; viņi domā, ka ir vareni, kaut gan patiesībā ir tikai huligāni; viņi domā, ka ir labi, kaut gan ir slikti. Cilvēki visu laiku sevi muļķo, un paši nezina, ka ir muļķi."

"Nu, lai tur kā, es esmu es, un viss," Lūka, laižoties miegā, noteica.

"Re, kur viņš ir! Re, kur Uguns Zaglis! Re, kur skrien!”

“Tas ir Koijots! Un viņam ir degoša pagale zobos!" “Paskaties uz viņu! Skat, kā viņš izvairās un izlokās!” “Apturiet viņu! — Ai, tie viņu nekad neapturēs! — Apturiet to Koijotu! — O, viņš ir kā spalvains zibens! 'lbriet zagli! Turiet Uguns Zagli!”