Lūka un dzīvības uguns

"Vai tu to izdarīsi manis dēļ?" Lūka vaicāja zelta pūķei. "Izmantosi šo vienīgo Pārvērtību, lai tikai palīdzētu man tikt cauri. Es nezinu, kā lai tev pateicos."

"Mums par visu jāpateicas Karalienei Soraijai," Gjara-Džinna atbildēja. "Tev jāpateicas viņai." "Kas to būtu iedomājies," Lūka skumji sev teica, "ka es, Lūka Halīfa, tikai divpadsmit gadu vecs, šķērsošu vareno Darde-dzes tiltu, visskaistāko tiltu visā Burvju Pasaulē, tiltu, kas būvēts tikai un vienīgi no varavīksnēm un kas rieteņa, vismaigākā no visiem vējiem, skarts, nākdams no paša Zefira dieva lūpām; bet vienīgais, ko es redzu vai jūtu ir milzu zirga cisku iekšpuses asos sarus. Kas to būtu domājis, ka tur ārā ir dažas no lielākajām Neredzamās Pasaules slavenībām, kādreiz pielūgtās, kādreiz visvarenās Dievības, ar kurām es uzaugu, par kurām es katru nakti uzzināju no tēva nebeidzamajiem vakara pasaciņu krājumiem: zobens Kusanagi, izbijušie dievi Tonatiu, Vulkāns, Surtrs un Belis_; un Bcnnu putns, un Visvarenais Ra_; un tomēr es viņus neredzu pat ne ar acs kaktiņu, un nevaru pieļaut, ka tie kaut ar acs kaktiņu manītu mani. Kurš tam noticētu, ka es, Lūka, došos iekšā Perfekto Parfīmu Dārzā, kas ieskauj Gudrības Ezeru un ir vissaldāk smaržojošā vieta visā Esībā, bet pats saodīšu tikai zirgu."

Viņš varēja sadzirdēt vēl nekad nedzirdētus trokšņus: pie-kūna ķērcienu, čūskas šņācienu, lauvas rēcienu, saules svili-nāšanu, visus viņpus iztēles un viņpus izturības palielinātos dievu kara saucienus. Mainīgā Gjara-Džinna Zirgu Ķēniņa veidolā grudzināja, zviedza, spēra pie zemes viņas (vai, vismaz tobrīd, viņa) astoņas kājas par atbildi, un starp viņas (vai, vismaz tobrīd, viņa) kājām paslēptie iebrucēji drebēja un bailēs sarāvās. Lūkam netikās iedomāties, kā jūtas Lācis un Suns. Zirga apakšā, iespiesti tam starp kājām — tādā vietā gan ne sunim, ne lācim neklājās būt. Tas noteikti aizskāra viņu lepnumu, un viņš pārdzīvoja, ka viņa dēļ tiem jāpārdzīvo tāds kauns. Tāpat arī viņš veda tos lielās briesmās, to viņš zināja, taču nedrīkstēja laist šo domu sev prātā, ja kaut cerēja izdarīt to, kas bija izdarāms. "Es izmantoju viņu mīlestību un uzticību," viņš pie sevis domāja. "Šķiet, ka nav nemaz tāda pilnīgi laba darba, pilnīgi pareizas rīcības. Pat šis uzdevums, kuru es uzņēmos, viskrietnāko apsvērumu vadīts, ir saistīts ar tādām izvēlēm, kuras nemaz nav tik "labas", izvēlēm, kuras pat varētu būt "sliktas"."

Iztēlē viņš atkal skatīja Karalienes Soraijas un Atmiņputnu sejas, kā tās izskatījās, viņam atvadoties. Tiem acis bija valgas no asarām, un viņš zināja — tāpēc ka tie baidījās, ka nekad vairs viņu neredzēs. Arī šo domu nedrīkstēja laist prātā. Viņš pierādīs, ka viņiem visiem nebija taisnība. Ja kaut kas vēl nekad agrāk nebija izdarīts, tas nozīmēja tikai to, ka tā lieta vēl gaidīja to, kas varētu to nostrādāt. "Paskat, cik šaurs es esmu kļuvis," viņš nodomāja. "Esmu pārvērtis sevi par kaut ko vienu, nenovēršamu. Esmu bulta, kas traucas uz mērķi. Nekas nedrīkst novirzīt mani no izvēlētā ceļa."

Kaut kur debesīs virs viņa savās pūķu inkarnācijās bija Cigoriņa, Badlo un Sara, lidodamas kaujas ierindā. Nu vairs atpakaļceļa nebija. Visi septiņi viņi bija iekļuvuši Ālimu iekšējā svētnīcā ar noziegumu sirdī. Zeme zem viņiem bija brīnumu pilna, bet nebija laika apskatei. Visu savu mūžu, kopš tā brīža, kad Rašīds Halīfa sāka stāstīt stātus, Lūka bija domājis par Vārdu Plūdiem, kas krīt uz Zemes no Stāstu ļūras, kas atradās augstu virs pasaules uz sava neredzamā, otrā mēness. Nez kā tas izskatās, kad tas ūdenskritums gāžas no kosmosa? Tam vajadzētu būt brīnišķīgam skatam. Tas noteikti šļakstītos kā sprādziens Gudrības Ezerā? Taču Rašīds aizvien sacīja, ka Gudrības Ezers esot rāms un mierīgs, jo Gudrība spējot uzņemt pat vislielākos Vārdu Plūdus, neliekoties ne traucēta. Tur, pie Ezera, aizvien ir Ausma. Pirmās Gaismiņas garie, bālie pirksti klusi skar ūdens virsmu, sidrabainā saule met skatienu pār apvārsni, bet neuzaust. Alimi, kas kontrolē Laiku, bija izvēlējušies mūžīgi dzīvot tā Sākotnē. Lūka spēja aizvērt acis un to visu iedomāties, joprojām spēja saklausīt un sadzirdēt tēva balsi, aprakstot šo ainu, bet tagad, kad viņš patiešām bija te nonācis, bija tik kaitinoši, ka nevarēja tai pat ne skatienu uzmest.

Un kur ir Netētuks? "Joprojām Nekur nav redzams," Lūka nodomāja, ar katru aizejošo minūti juzdamies pārliecinātāks par to, ka pagaisušajam rēgam, lai kur viņš ar' būtu, nekas labs padomā nebija. "Pirms pašām beigām man būs jāstājas viņam preti," viņš nodomāja, "un viegli tas nebūs, bet, ja viņš ir iedomājies, ka es viņam atdošu tēti bez cīņas, tad viņu gaida liels pārsteigums."

Bet tad viņu kā spēcīgas dūres sitiens ķēra visļaunākā doma pasaulē. "Vai Netētuks pazudis tāpēc, ka arī Rašīds Halīfa ir jau... jau... beigu beigās... pirms Lūka paspēja viņu izglābt...