Lūka un dzīvības uguns

"Tev ir gandrīz taisnība," Lūka atbildēja. "Taču tu aizmirsti, ka man palīdzēs ari Koijota māņu skrējiens."

Piebremzē, chico, Koijots sacīja no skata satraucies. Brītiņu pagaidi. Vai es neteicu, ka spēle tikko mainījās. Tas piedāvājums vairs nav galdā.

"Paklau," Lūka iebilda. "Ko dara zagļi, kad atskan Uguns Trauksme?"

Laižas, dzīvību glābjot. Simtiem gadu to gan neviens nav darījis, bet tā viņi dara. Brīdināt nav jēg. Pat vecais Titāns tolaik; viņu piesēja pie klints, un veca maitu lija sāka gremot —"

"Ērglis," Lūka izlaboja. "Tu teici, ka ērglis."

Atšķirīgi viedokļi par putna sugu. Ne par gremošanu.

"Tātad," Lūka apņēmīgi sacīja," skriet nav nekādas jēgas, ja vien neskrien negaidītā virzienā. Un tagad, kad atskanējusi Uguns Trauksme, kurš ir tas virziens, kurā neviens negaida mūs bēgam?"

Uz Lūkas jautājumu atbildēja Netētuks. "Uz Dzīvības Uguns pusi," viņš sacīja. "Viduča Viducī. Briesmās. Tev taisnība."

"Tad," Lūka sacīja, "turp mēs dosimies."

7 Dzīvības Uguns

Visā Burvju Pasaulē bija izsludināta Augstākā Līmeņa Trauksme. Ēģiptiešu dievības šakāļu galvām, nikni skorpionvīri un jaguārcilvēki, milzīgi vienacaini cilvēkēdāji ciklopi, flautas spēlējoši kentauri, kuru stabules spēja ievilināt svešiniekus klinšu spraugās, kur viņi paliks sagūstīti uz mūžīgiem laikiem, asīriešu vērtīgās nimfas, darinātas no zelta un dārgakmeņiem, kuru dārgie ķermeņi spēja ievilināt zagļus to saindētajos pātagauklu tīklos, lidojoši grifi ar nāvīgām ķetnām, piezemēti baziliski, kas dusmīgi lūrēja uz visām pusēm savām nāvīgajām acīm, valkīras mākoņu zirgos, mīnotauri buļļa galvām, slīdošas čūsksievietes un milzīgas klintis — lielākas par to, kas aiznesa jūrnieku Sinbadu — mežonīgi lidinājās pāri zemei un cauri gaisam, atsaukdamies uz Uguns Trauksmi, medīdami, medīdami. Kad noskanēja Trauksmes signāls, tad Apaļajā Jūrā nāras iznira no ūdens, dziedādamas savas sirēnu dziesmas, lai ievilinātu negantos iebrucējus postā. Milzīgas, salas lieluma radības — krakeni, zaratāni un briesmīgās rajas — nekustīgi dreifēja uz Juras virsmas; ja iebrucējs piemestos kādam nezvēram uz muguras atpūsties, tas tad nirtu un to noslīcinātu vai apsviestos riņķī, atsegdams savu milzu muti un asos trīsstūrveida zobus, un norītu iebrucēju pa kumosam vien. Un visbriesmīgākais no visiem bija milzīgais Tārps Pakaļgrauzis, kurš akls un aurēdams izcēlās no Jūras parasti klusajām dzīlēm, noskaities apņēmies aprīt tos neliešus, kuru dēļ ieslēgusies Uguns Trauksme un iztraucējusi viņa divtūkstoš gadu garo miegu.

Šīs Pasaules haosam pa vidu Kara Dievi cēlās visā savā majestātiskumā aizsargāt Dardedzi — Vienīgo Tiltu uz Viduča Viduci, varavīksnes loku, kas šķērsoja Jūru un ļāva pāris izredzētajiem iekļūt Alimu zemē. Amaterasu, japāņu saules dieve, ar maģisko zobenu Kusangi rokā iznāca no alas, kur divas tūkstošgades bija īgusi pēc ķīviņa ar brāli vētras dievu, un saules stari atmirdzēja viņai no galvas kā šķēpi. Līdzās viņai bija liesmojošais bērns Kagucuči, kura liesmojošā piedzimšana bija nogalinājusi viņa māti, Dievišķo Idzanami. Un Surtrs ar ugunīgo zobenu,- elkoni viņam ieķērusies sievišķā sabiedrotā Sinmara, arī ar nāvīgu ugunīgu zobenu rokā. Un īru Belis. Un polinēziešu Mahuika degošiem nagiem. Un klibais Hēfaists, Olimpa kalējs, ar bālo romiešu atbalsi Vulkānu pie sāniem. Un inku Inti, Saule ar Cilvēka Seju, un acteku Tonatiu, bijušais Piektās Pasaules Valdnieks, kuram agrāk ik gadu upurēja divdesmit tūkstošus cilvēku. Un virs viņiem visiem kā milzīgs pīlārs debesīs slējās Ēģiptes Ra piekūna galva, viņa caururbjoši asās putna acis meklēja nākamos zagļus, un Bennu putns sēdēja viņam uz pleca, pelēkais gārnis, kas bija ēģiptiešu fēnikss, un viņa varenie ieroči, Нога acs un saules diski, bija gatavibā. Šie varenie kolosi sargāja tiltu un gaidīja — ar mākoņiem pie pieres un slepkavniecisku skatienu acis.

Burvības Viduča iemitnieki brīvi traucās pāri Tiltam abos virzienos medīdami, medīdami; taču medītajiem iebrucējiem, Lūka nodomāja, šķiet, nebija iespēju tikt garām Ra piekūna acīm. Lūkam, kurš kopā ar saviem sabiedrotajiem slēpās aiz rododendru krūmiem, šķita, ka biežņa saraujas, sarūk un kļūst par aizvien nepiemērotāku paslēptuvi. Sirds viņam sitās pārāk strauji. Pavisam noteikti kļuva bailīgi.

"Viena laba lieta ar tiem izbijušajiem dieviem ir tā," Soraija mierinoši sacīja, "ka viņi visi ir iestrēguši savos vecajos stāstos. Es esmu pārliecināta, ka Ugunsvabulis Alimiem noziņoja precīzi — zēns, suns, lācis, tā viņš noteikti sacīja, taču, tiklīdz atskan Uguns Trauksme, tā visi neizbēgami sāk medīt Parasti Aizdomās Turētos."

“Kuri ir Parasti Aizdomās Turētie?" Lūka gribēja zināt. Viņš aptvēra, ka čukst un ka vēlas, kaut ari Soraija runātu klusāk.