Lūka un dzīvības uguns

"Pasakiet man vienu lietu," viņš sacīja, tagad mezdamies virsū Netētukam, kurš viņam aizvien vairāk un vairāk nepatika, "cik daudz Līmeņu man vēl jāiziet? Man te, augšā, ir tas viencipara skaitītājs, kas rāda Septiņi —"

"Septiņi ir lieliski," Netētuks sacīja. "Septiņi ir tiešām iespaidīgi. Bet tev neizdosies pabeigt Astoto Līmeni, ja pirms tam nenozagsi Dzīvības Uguni."

"Kas, skaidrības labad, nekad vēl nav izdarīts — vismaz ne šajā Burvju Pasaules formātā," Lūka dusmīgi pārtrauca. "Ne pie pašreizējiem Spēles Noteikumiem."

"Un Devītais Līmenis ir visgarākais un grūtākais," Netētuks piebilda. "Tas Līmenis, kurā tev jāveic viss ceļš atpakaļ līdz Startam un jāielec atpakaļ Reālajā Pasaulē tā, lai tevi nenoķer. Un tu būsi sacēlis kājās visu Burvju Pasauli, kas tev dzīsies pakaļ, starp citu. Tas ir Devītais Līmenis."

"Brīnišķīgi. Liels paldies," Lūka sacīja.

“Nav par ko," Netētuks aukstā balsī cieti atteica. "Es tā kā atceros, ka tā bija tava doma. Es skaidri atminos tevi sakām “Aiziet". Vai varbūt es kļūdos?" Runātājs nemaz nebija Lūkas tēvs. Tā bija tā radība, kas centās izsūkt tēva dzīvību. Lūkam vēl vairāk pastiprinājās aizdomas, ka viss šis piedzīvojums Netētukam bijis laika nosišanas veids, kamēr tiek nodarīts viņa īstais darbs. Vienkārši kaut kāds laika kavēklis.

"Nē," Lūka sacīja. "Nē, tā nav kļūda."

Tieši tad viņš izdzirdēja skaļu troksni.

Skaļu, skaļu, SKAĻU troksni.

Patiesībā, saukt šo troksni par "skaļu" būtu tas pats, kas teikt, ka cunami ir tikai liels vilnis. Lai aprakstītu šo skaļumu, Lūka nodomāja, viņam vajadzētu sacīt, piemēram, ka, ja Himalaji būtu taisīti no skaņas, nevis no akmens un ledus, tad šis troksnis būtu Everesta kalns; vai, ja ne Everests, tad noteikti viena no Astoņtūkstoš metru virsotnēm. Lūka no Rašīda Halīfas, kurš bija visnealpīniskākais no cilvēkiem, bet kuram patika kārtīgi saraksti, bija uzzinājis, ka uz Zemes esot četrpadsmit Astoņtūkstoš metru virsotņu (dilstošā secībā): Everests, K2, Khančendžunga, Lodzc, Makalu, Čooju, Dhaulā-giri, Manaslu, Nangaparbats, Annapūrna, Gašerbrums I, Brod-pīks, Gašerbrums Iī un skaistais Šišabanma. Nemaz nebija tik viegli uzskaitīt savas Četrpadsmit Skaļākas Skaņas, Lūka nodomāja, bet viņš bija pavisam drošs, ka pirmajā trijniekā šī tiktu. Tātad tā bija Khančendžunga līmenī; vismaz.

Skaņa nebeidzās un nebeidzās, un nebeidzās, un Lūka aizspieda ausis. Visapkārt Burvības Viducī bija sācies baigais ļembasts. Pūļi skrēja uz visām pusēm, lidojošas radības metās gaisā, peldošie — ūdenī, jātnieki — pie zirgiem. Vispārēja mobilizācija, Lūka nodomāja, un tad viņš vienā mirklī saprata, kas tā par skaņu. Aicinājums ķerties pie ieročiem.

Spēle tikko mainījās, muchacho, Koijots atrikšoja iebrēkt Lūkam ausi. Tagad tev vajag palīdzību pa īstam. Te simtiem gadu to troksni neviens nebija dzirdējis. Tas ir Lielais Troksnis. Uguns Trauksme.

"Ugunsvabulis noteikti bija tas, kurš sacēla Trauksmi," Lūka uzreiz saprata, un viņš pats sev riebās, ka bija aizmirsis par sīko liesmiņu, Burvju Pasaules Drošības Dienestu šikāko, bet, šķiet, visbīstamāko darbinieku. "Tas lidinājās Kapteinim Āgam virs pleca un tad pazuda. Mēs tobrīd tam nepievērsām uzmanību, un tagad samaksāsim par savu nevērību."

Beidzot Uguns Trauksmes sirēna apklusa, bet histēriskā darbošanās ap viņiem kļuva vēl neprātīgāka. Soraija aizvilka Lūku aiz rododendru krūmiem. "Kad atskan Uguns Trauksme, tas nozīme divas lietas," viņa sacīja. "Tas nozīmē, ka Ālimi zina — kāds mēģina nozagt Dzīvības Uguni. Un vēl tas nozīmē, ka visiem Burvju Pasaules iemītniekiem tiek piešķirta spēja ieraudzīt iebrucējus līdz Trauksmes Atcelšanai, kas atskan tikai tad, kad zaglis ir noķerts."

"Tu gribi teikt, ka tagad visi var mani ieraudzīt?" Lūka šausmās vaicāja. "Un arī Lāci un Suni?" To izdzirdējuši, ari suns un lācis atskrēja un paslēpās aiz rododendriem. Soraija pamāja. "Jā," viņa sacīja. "Ir tikai viena iespēja rīkoties. Tev jāatsakās no sava plāna, jākāpj uz Rešama, un es lidošu tik augstu, cik augstu varēšu pacelties, un tik ātri, cik spēšu, un mēģināšu dabūt tevi atpakaļ Sākumpunktā, pirms tie tevi noķēruši, jo tādā gadījumā viņi varētu jums visiem trim turpat uz vietas piemērot neatgriezēšanu, nemaz neprasot, lai paskaidrojat savus ierašanās iemeslus, nedz ari pamatojot savu radikālo mēru izvēli. Vai arī: tiesa vispirms, neatgrie-zēšana — pēc tam. Piedzīvojums ir galā, Lūka Halīfa. Laiks doties mājup."

Lūka brīdi klusēja. Tad vienkārši pateica: "Nē."

Soraija iesita ar plaukstu pa pieri. "Un viņš vēl runās man pretī. "Nē," viņš saka. Nu, tad izstāsti man savu vareno plānu, varoņpuika. Nē, nē! Ļauj man minēt! Tu stāsies pretī visiem Burvestības Viduča dieviem un briesmoņiem ar suni, lāci un četriem pūķiem, kas ir visi tavi bruņotie spēki; un tu nozagsi to, kas nekad nav nozagts, ko simtiem gadu neviens nav mēģinājis nozagt, un tad tu atgriezīsies mājās? Kādā veidā? Vai

man vajadzētu te gaidīt un tad tevi aizvizināt, vai tā. Nu, lai notiek. Ej un dari! Meistariski nostrādātais plāns noteikti izdosies."