Lūka un dzīvības uguns

"Kā arī, starp citu, ir," Cigoriņa, Sara, Badlo un Džinna korī piebalsoja. "Un mūsējās arī, starp citu. Kaut gan — mēs neizdarām nekādu spiedienu. Ne asakas."

Tā nu lācis Suns sāka dejot — sākumā klusi pašļūkāja, tad jau klaudzināja ritmu sparīgāk, līdz laidās uz afrikāņu Gumijnieku Danci. Iesildījies viņš pārgāja uz Brodvejas stilu un tad uz savu īpašo numuru — karībiešu džūbu, vissparīgāko stepu no visiem. Skatītāji bija vai bez prāta. Viņš rīkojās ar tiem pēc savas patikas: kad viņa kājas sita ritmu, to pašu darīja arī izbijušo dievu kājas; kad viņš plaukšķināja ķepas, tad arī izgāztuves dievības sita plaukstas līdzi ar viņu_; un, kad viņš uzgrieza džūbas virpuli, tad visi tie senie relikti saprata, ka arī var vēl doties uz deju placi un šīberēt! Visaugstais Ra plaukšķināja kopā ar visiem pārējiem. "€>♦ 023ИФ0 SIH&6-‘4-0 ♦§€^§€Щ.И лвгнпфпф viņš aurēja, un

Gjara-Džinna tulkoja: "Viņš saka: "Tu manām biksēm uzdzen dancot kāri.""

Lācis Suns brīnīdamies nogrozīja galvu. "Bet viņam jau nemaz nav bikšu kājās," viņš norādīja.

"Tikai kaut kas mazam gurnautam līdzīgs, kas neko tā īsti nepiesedz," suns Lācis piekrita, "bet nestrīdēsimies."

"Tagad tava kārta," lācis Suns sacīja sunim Lācim, un suns viņam atčukstēja: "Izmēģināsim drusciņ klajas glaimošanas. Galu galā, šie ļautiņi krietnu laiku nav piedzīvojuši kārtīgu pielūgsmi." Tad viņš nokāsējās un laida vaļā gaudīgu meldiņu, izdziedādams medainu odu virkni par godu Babilonas, Ēģiptes, Asgardas, Grieķijas un Romas dieviem, improvizēdams uz ne tik dievbijīgu melodiju pamata: "Tik Ištaras tumšaces dēļ", "Ak, teici man, daiļā Freija", "Mīlas spārni pie Nīlas mani ved" un tā tālāk. Šķita, ka izrāde norit labi, un metāla sivēnmātes ūjināja un grabēja viņam aiz muguras.

"Cik dievišķi jūs," suns Lācis dziedāja, un Šķindētājas piedziedāja: "Ā (kling), ā (klang), ā (kling)."

"Devītais Līmenis jūs,” suns Lācis dziedāja. “Ā (kling), ā (klang), ā (kling)."

“Mani varenie dievi,

Man šodien jāslavē jūs! jo apbrīna manī kāpj!

Man šodien jāslavē jūs!

No jūsu dailes sirds vai stāj!"

"Ā (kling), ā (klang), ā (kling)."

"Mani daiļie dievi..."

“Ā (kling), ā (klang), ā (kling)."

"Ak, dievi jūs mani —"

Dusmīgs rēciens un zeltainas gaismas uzliesmojums pārtrauca Lāci. Visaugstais Ra pārtrauca mūzikas burvestību un pacēlās debesīs, nikni mirdzēdams, un kā lode aizšāvās uz Zinību Kalna virsotni. Visi pārējie dievi uzlaidās debesīs viņam lidzi, izskatīdamies kā varenākā uguņošana pasaules vēsturē. Taču suns Lācis bija bēdu pārņemts. "Es pazaudēju savus skatītājus," viņš bēdīgi teica.

Lācis Suns viņu mierināja. "Tā nebija tava vaina. Tur, augšā, kaut kas notika," viņš sacīja. "Varbūt kaut kas labs. Cerēsim, ka tā mēs ieguvām jaunajam Lūkam mazliet laika."

Milzīgs, balts, astoņkājīgs zirgs auļoja uz viņu pusi, dusmīgi sprauslādams. "Iesim paskatīsimies, vai jums izdevās vai ne," viņš sacīja. "Ar to es gribēju teikt, ka jūs abi esat arestēti." Tas bija īstais Cigulis, Zirgu Ķēniņš, kurš nebūt neizskatījās priecīgs, viņus redzot. "Kas attiecas uz tevi un tavām māsām," viņš teica Gjarai-Džinnai un pārējām Mainīgajām, "uzskatiet, ka ari jūs esat aizturētas. Mēs vēlāk izdomāsim, ko ar jums iesākt, bet es tikai atļaušos jums atgādināt, ka nodevība nav nenozīmīgs pārkāpums."

Kad Lūka savā priekšā ieraudzīja Laika Bezdibeņa Dzīles, viņš nemazināja ātrumu, jo tagad beidzot spocīgais spiediens uz kreisā pleca viņam vēstīja, ka Kreiļu Dimensija ir tepat, tepat līdzās, tāpēc viņš skrēja vēl ātrāk, un tad pie pašas Bezdibeņa malas viņš metās pa kreisi...

...un iekrita Bezdibenīgajā Bedrē un, lidodams cauri tumsai, sašķida miljoniem sīkos gabaliņos. Kad viņš atguva samaņu, dzīvību skaitītājs bija atskaitījis simts dzivību, un viņš atkal skrēja uz Bezdibeni; un atkal metās pa kreisi maigā spiediena zonā; un atkal iekrita tumsā un sadalījās.

Un trešo reizi, un tas pats notika atkal. Šoreiz, kad viņa paša spožie gabaliņi atkal salikās kopā un viņš ieraudzīja, ka šajos dažos mirkļos kopā pagaisušas trīs simti dzīvību, atstājot viņam tikai 165, viņš zaudēja savaldīšanos. "Nožēlojami,

k.

Lūka Halīfa, atklāti sakot," viņš pats sevi rāja. "Ja nevari tagad būt nopietns, kad esi ticis tik tālu, tad esi pelnījis Galīgo Neatgriezēšanu, ko tūlīt arī dabūsi."

Tieši tajā brīdī viņam priekšā pie pašas Bezdibeņa malas ceļam no labās puses uz kreiso pārskrēja vāvere un vienkārši pazuda zilā gaisā. "Ak tu dieniņ," Lūka nodomāja. "Es nemaz nezināju, ka ir tādas kreiles vāveres kreilkājes, bet, ja tādas ir, tad šī te noteikti bija viena no tām — cik viņa apbrīnojami viegli pārlēca pāri Kreiļu Takā, bez īpašas piepūles. Acīmredzot, ja tu patiešām un no tiesas tici, tad vari aizcilpot uz turieni bez jebkādām grūtībām, kad vien to vēlies." Un tad, sekojot vāveres piemēram, Lūka Halīfa vienkārši pagriezās pa kreisi un paspēra soli — pat paklupt nevajadzēja — un iekāpa iekšā Burvju Pasaules kreiliskajā versijā...