Lūka un dzīvības uguns

un labāk klausieties ļoti cieši, un klausieties uzmanīgi, jo jūsu nākotne no tā ir atkarīga tikpat lielā mērā, cik manējā. Redziet, es par šo Burvju Pasauli zinu kaut ko tādu, ko jūs nezināt — tā nav jūsu Pasaule! Tā nepieder pat Ālimiem, lai kas viņi tādi un kur viņi tagad slapstās. Šī ir mana tēva pasaule. Es esmu pārliecināts, ka ir vēl citas, citu cilvēku izsapņotas Burvju Pasaules, Brīnumzemes un Nārnijas, un Viduszemes, un kas tik vēl ne — un es nezinu, varbūt ir ari pa kādai tādai Pasaulei, kas pašas sevi izsapņojušas, pieņemu, ka tas ir iespējams, un es nestrīdēšos pretī, ja jūs teiksit, ka tā ir —, bet šī te, dievi un dievietes, cilvēkēdāji un sikspārņi, briesmoņi un glumekļi, ir Rašīda Halīfas, slavenā Iedomu Okeāna, nepārspētā Melšašāha, Pasaule. No sākuma līdz galam; no Pirmā Līmeņa līdz Devītajam Līmenim, un atkal atpakaļ; tā kā te stāv, ar visām parpalām; tā ir viņējā.

Viņš to tādu izveidoja, noteica tās formu un likumus un saveda jūs visu šeit to apdzīvot, jo viņš ir mācījies par jums, domājis par jums un pat sapņojis par jums visu savu mūžu. Šī Pasaule, vai tā būtu Labroču vai Kreiļu, Neviena Pasaule vai Nieku Pasaule, šī Pasaule ir tāda, kāda tā ir, tikai tāpēc, ka tā ir viņa galvā! Un es to zinu — laikam tāpēc varēju paklupt pa labi un paspert soli pa kreisi, un tikt te iekšā —, jo esmu klausījies par to katru sava mūža dienu: pasaciņās pirms gulētiešanas un brokastlaika sāgās, un vakariņu galda dēku stāstos, un kā pasakas, kas stāstītas klausītājiem visā Kahani pilsētā un Alifbējas valstī, un ari kā mazus noslēpumus, ko viņš man pačukstēja, tikai man. Tātad savā ziņā tā tagad ir ari mana Pasaule. Un vienkāršā patiesība ir tāda: ja es neaiznesīšu viņam Dzīvības Uguni, pirms nav par vēlu, tad ne jau viņam vienīgajam gals būs klāt. Arī te viss pagaisīs; es nezinu, kas tieši ar jums visiem notiks, bet, mazākais, jums vairs nebūs šīs ērtās Pasaules, kur dzīvot, šīs vietas, kur varat turpināt izlikties, ka jums ir kāda nozīme, kaut gan nevienam par jums nekādas daļas nav. Un, pie paša sliktākā scenārija, jūs pazudīsit pavisam — paukš! —, it kā nekad nebūtu bijuši, ja, runāsim atklāti, cik daudz cilvēku, ja neskaita Rašīdu Halifu, mūsdienās piepūlas uzturēt jūsu stāstu? Cik daudz cilvēku vairs zina par Salamandru, kas dzīvo Uguni, vai Skvonku, kurš tā skumst par savu neglītumu, ka no tiesas izšķīst asarās?

Mostieties un atjēdzieties, vecūkšņi! Jūs esat iznīkuši! Jūs esat aizgājēji! Jūs vairs nepastāvat kā dievi un brīnumainas būtnes! Jūs sakāt, ka Dzīvības Uguns nedrīkst šķērsot robežu ar Reālo Pasauli? Tad klausieties, ko es jums saku: ja tā nesasniegs vienu konkrētu Reālajai Pasaulei piederīgo divtik ātri, tad ar jums ir cauri. Jūsu zelta olas uzceptas un jūsu burvju zoss izšmorēta."

"Oho!" vāvere Ratatata iečukstēja viņam ausī. "Tev gan izdevās piesaistīt viņu uzmanību."

Vesela izmesto dievību armija satriekta pārsteigumā klusēja. Lūka, stāvēdams zem Šausmu Koka, zināja, ka nedrīkst ļaut viņiem no šīs burvestības izrauties. Turklāt sakāmā viņam vēl bija papilnam.

"Vai man jums pateikt, kas jūs tagad esat?" viņš kliedza. "Nu, vispirms es jums atgādināšanu, kas jūs vairs neesat. Jūs vairs nekur un nevienam neesat dievi. Jums vairs nav varas pār dzīvību un nāvi, pestīšanu un pazudināšanu. Jūs vairs nevarat pārvērsties par buļļiem un sagūstīt Zemes meitenes vai iejaukties karos, vai spēlēt citas spēles, kuras mēdzāt spēlēt. Paskatieties uz sevi! īstas varas vietā jums tagad ir Skaistumkonkursi. Pavāji gan, atklāti sakot. Uzklausiet mani: tikai caur Stāstiem jūs varat tikt Reālajā Pasaulē un tikt pie kaut kādas varas. Kad jūsu stāstu izstāsta labi, cilvēki jums tic_; ne vairs tā, kā ticēja agrāk, ne vairs dievinoši, bet tā, kā cilvēki tic stāstiem — laimīgi, priecīgi, vēlēdamies, kaut tie nebeigtos. Jūs gribat Nemirstību? Tagad to jums var iedot tikai mans tēvs un tādi cilvēki kā viņš. Mans tēvs spēj likt cilvēkiem jūs atcerēties un atkal jūs dievināt, un interesēties, ko jūs atkal esat sastrādājuši, un vēlēties, kaut tas nebeigtos. Un jūs mēģināt mani apturēt? Jums vajadzētu lūgties, lai es pabeidzu to darbu, ko nācu šurp izdarīt. Jums vajadzētu man palīdzēt. Jums vajadzētu likt Uguni manā Ūdru Podā un gādāt, lai tas aizdedzina manus Ūdru Tupeņus, un tad pavadīt mani līdz pat mājām. Kas es esmu? Es esmu Lūka Halīfa. Es esmu jūsu vienīgā iespēja."

Tā bija lieliskākā runa viņa mākslinieka mūžā, norunāta uz skatuves, uz kuras viņš nekad nebija kāpis; viņš bija iztērējis ikvienu prasmes un kaislības unci, kas bija viņa ķermeni, tā bija tiesa — bet vai viņam bija izdevies aizraut skatītājus? "Varbūt," viņš noraizējies nodomāja, "un varbūt — ne."