Lūka un dzīvības uguns

8 Skriešanas ar Laiku

Debesis gāzās zemē. Viņi laidās pa caurumu debesīs, un debesu gabali krita nost un gāzās virsū Burvestības Viducim. Lūka (jau atkal ietīstīts Soraijas brīnumainajā segā sasildīties), atrodoties aizsargburbulī, ko Soraija bija izslējusi ap lidojošo paklāju, vēju nejuta, tomēr redzēja, kā tas ietekmējis pasauli zem viņiem. Koki bija izrauti ar saknēm un lidoja pa gaisu, it kā aizpūsti no milzīgas pienenes galviņas,- niknus pūķus ādas spārniem mētāja turpu šurpu kā bērnu spēļmantiņas; un Smalkais Tīklojums, Burvības Viduča vistrauslākā vieta, darināta no piecdesmit piecām mirdzošām zirnekļtīklu kārtām, bija sapluinīts driskās. "Dižās, skaidrās sfēras", Linpao Tiaņdzuņa leģendārās bibliotēkas, kas bija tūkstošiem gadu pastāvējusi Smalkajā Tīklojumā, vairs nebija. Senie sējumi bija uzrauti gaisā, to izplēstās lapas plivinājās kā spārni. "Pūš Pārmaiņu Vēji," sauca Ziloņpīlis, bet Ziloņpīle skuma: "Mūsu mazās zināšanas ir nieks salīdzinājumā ar tām zināšanām, kas tiek iznīcinātas šodien." Lūka gandrīz nevarēja sadzirdēt, ko viņi saka, jo vējā skanēja kaut kādi kliedzieni, kas šķita, nu, dzīvi. Koijots, kuram visas spalvas bija sacēlušās gaisā, paskaidroja, ka Vēja Kliedzēji ir palaisti vaļā, un, kad tie tiek pie kliegšanas, tad visa radība var izšķīst pa vīlēm. Lūka izlēma, ka nemaz negrib apvaicāties, kas tie Vēja Kliedzēji tādi varētu būt.

Lūka un Koijots, Ziloņputni, suns Lācis un lācis Suns saspringti sēdēja pie lidojošā paklāja priekšējās malas, vērodami brāzmaino pasauli šaujamies garām. Viņiem aiz muguras, paklāja vidū, stāvēja Soraija, acis aizvērusi un rokas izpletusi,

spiezdama Rešamu uzņemt līdz šim nesasniegtu ātrumu; un viņai aiz muguras, rokas viņai uz pleciem uzlicis, aizdodams viņai savu spēku, bija notupies milzīgais, vecais, kailais vīrs, kuru Lūka nekad nebija saticis. Tas ir viņš, Koijots iešņāca Lūkam ausī. Vecais Zēns. Pirmais un dižākais. Dabūja dzirdēt par tavu skrējienu un nāca palīgos. Vecais Zēns. Kur tie gadi. Tas ir labi, puis. Pagodinājums mums visiem.

Viņi izlidoja ārā no Burvestības Viduča, un Krustceles bija zem viņiem, ūdeņi mutuļoja, lēca gaisā, veidodami krītošas šķidruma sienas, tad atkal saplūda ar paliem. "Tātad šis ir Devītais Līmenis," Lūka izdzirdēja sevi sakām, un Soraija drūmi atbildēja: "Nē, šis ir Pasaules Gals."

Neizbēgamais Atvars un E1 Tiempo laika slazds virpuļoja aizvien ātrāk un ātrāk, arvien spēcigāk iesūkdami visu mutē, un Soraijai bija jāpaceļ lidojošais paklājs bīstami augstu, sešdesmit vienu jūdzi virs Zemes virsmas, mazāk nekā jūdzi no Karmana līnijas, un tomēr bija brīdis, kad Soraijai bija jāpaceļ lidojošais paklājs bīstami augstu, sešdesmit vienu jūdzi virs Zemes virsmas, mazāk nekā jūdzi no Karmana līnijas, un tomēr bija brīdis, kad Soraijai bija jāpaceļ lidojošais paklājs bīstami augstu, sešdesmit vienu jūdzi virs Zemes virsmas, mazāk nekā jūdzi no Karmana līnijas, un tomēr bija brīdis, kad Soraijai bija jāpaceļ lidojošais paklājs bīstami augstu, sešdesmit vienu jūdzi virs Zemes virsmas, mazāk nekā jūdzi no Karmana līnijas, un tomēr bija brīdis, kad — viņi jau gandrīz bija iekrituši slazdā, bet tad atbrīvojās un kā no zēna kaķenes šāvās virzienā, kuru Soraija nespēja kontrolēt. Lidojošais paklājs ka monēta griezās uz riņķi vien, un pasažieri, bīdamies par savu dzīvību, cieši apkampās.

Lūka nepamanīja Lielo Staignāju apakšā, un tad jau viņi bija pie Laika Miglām. Arī Miglām negāja lāgā: agrāk šķietami necaurejamajā pelēkuma mūri bija parādījušies caurumi un plīsumi. Iekšā Miglās paklājs aizvien vēl virpuļoja, un Atmiņputni raudāja, bīdamies Aizmirstības, un Koijots gaudoja, un tas viss būtu kļuvis nepanesams, ja "Vecais Zēns" jeb titāns Prometejs nebūtu cēlies kājas un pirmo reizi ierunājies, teikdams Spēka vārdus. "Kulo!" viņš aurēja uz virpuļojošo nekādibas miglu. "Es neaizbēgu Zeva Putnam, lai ietu bojā miglā. Defa ho! Vācies! Pazūdi, pretīgais Priekškar, un laid mūs iet." Un tad uzreiz lidojošais paklājs iznāca no Miglām, un Lūka ieraudzīja, kur viņi ir.

Skats nebija priecīgs. Viņi bija aizpūsti tālu prom no Upes. Sapņu Pilsēta bija zem viņiem, un, kad Soraija centās stūrēt lidojošo paklāju pareizajā virzienā, Lūka ieraudzīja Sapņu Pilsētas torņus gāžamies kā kāršu pilis, tās mājas sabrukušas bezjumtu drupās, un tāpat arī viņš ieraudzīja pārāk daudz bez pajumtes palikušu Sapņu, kuri bija zēluši un plaukuši tikai ērtā tumsā aiz aizvilktiem aizkariem un kuri nu izstreipuļoja spožajās ielās un gaismā novīta. Murgi uz aklo auļoja pa Pilsētas ielām; un tikai nedaudzi iemītnieki šķita tā neskarti; bet pat tie izklaidīgi klīda riņķī, nepievēršot uzmanību apkārtējam haosam, it kā viņi dzīvotu paši savās pasaulēs. "Tie laikam ir tie, kas Sapņo Vaļējām Acīm," Lūka minēja.