Lūka un dzīvības uguns

Pērkondēmons Anžu nokrita ceļos un sāka lūgties Lūku klusā, skumjā, žēlīgā balsi: "©-А-ФФ-М»* 0*-*+>je

Ф->*

*★©*★ ★*#*©*#!! $©Ф ♦♦★Ф*ж«_в **★ **©*☆

«©# ♦♦★Ф** Ф-+•■$•!!!!!! *★**★©©★!!" Ratatata bija tā pārbijusies, ka, tulkojot no šumeru valodas, viņas balss drebēja: "Glābiet mūs, kungs! Lūdzu, kungs, mēs negribam būt tikai pasakas. Mēs gribam, lai mūs atkal godā! Mēs gribam būt... dievišķi."

"Kungs — ko tu neteiksi?" Lūka nodomāja. "Toņkārta stipri mainījusies; kas to būtu domājis." Cerība uzplūda viņa augumā, cīnīdamās pret viņa izmisumu; viņš sakopoja visu spēku, lai vēl pēdējo reizi piepūlētos, un tad teica, cik stipri

spēdams: "Dariet, kā zināt, jūs visi. Labāku piedāvājumu jūs nesagaidīsit."

Tumsa vairs neslēdzās ap viņu,- dievu dusmas sasvārstījās; baiļu pievārētas, tās sašķīda gabalos un izklīda pavisam, tās nomainīja galējas šausmas. Dusmu mākoņi pašķīrās, un visi nu redzēja, ka plīsums debesīs, pa kuru dievu spiets bija ticis iekšā, kļuvis desmit reižu lielāks nekā pirmīt; ka tik tiešām debesis no viena apvāršņa līdz otram ir ieplaisājušas,- un ka mitoloģisko personu armija pati strauji nolietojās — novecoja, saplaisāja, izbaloja, vājinājās, mazinājās un zaudēja esības spēju. Afrodīte, Hatora, Venera un citas Dailes Dieves paskatījās uz roku sakrunkojušos ādu un iekliedzās: "Sadauziet visus spoguļus!" Un arī ēģiptiešu Visaugstākais Dievs ar piekuna galvu nokrita ceļos, tāpat kā Anžu, un viņa ķermenis sāka sadrupt kā sens piemineklis; un visi pārējie dievi sekoja Ra piemēram — vismaz tie, kuriem bija ceļi. Klusā, cieņpilnā, pārbiedētā balsi Visaugstais Ra sacīja:

"Ko viņš teica?" Lūka vaicāja Ratatatai, kura bija sākusi lēkāt viņam uz pleca, skaļi pīkstot.

"Viņš teica, ka pieņemšot, ē, tavu piedāvājumu," Rata-tata nopīkstēja; balss vienlaikus skanēja atviegloti un pārbiedēti. "Tu tagad vari ņemt Uguni. Pasteidzies! Ko tu gaidi? Glāb savu tēvu! Glāb mūs visus! Nu, ko tu tur stāvi! Kusties!"

Ēnas pārskrēja pār debesīm viņiem virs galvas. "Nu, tu tikai paskaties!" atskanēja Ūdrijas Sunītsultānes laipnā balss. "Es domāju, ka vadu savus uzticamos Ūdrijas Gaisa Spēkus neveiksmei lemtā, bet drošsirdīgā mēģinājumā izglābt nekompetentu, bet savādi simpātisku jaunekli, jo, par spīti tavai pārdrošībai, beigu beigās es nevarēju stāvēt malā un pamest tevi tavam liktenim, tikai mūsu Goda Ūdram Ratatatai pārstāvot mani; bet es redzu — man par ievērojamu pārsteigumu,

ņemot vērā to, kāds tu esi muļķa puika —, ka arī viens pats esi tīri labi ticis galā." Tur, no mākoņiem atbrīvotajās, bet arī sairstošajās debesīs virs Zinibu Kalna, bija visi ŪGS uz lidojošajiem paklājiem ar gana lieliem puvušu dārzeņu un niezam-pulvera lidmašīniņu krājumiem gatavībā, un Karaliene Soraija priekšgalā uz Rešama, Gudrā Ķēniņa Zālamana Lidojošā Paklāja, līdz ar māņu skrējēju Koijotu un Atmiņputniem — "Mēs arī atlidojām!" tie nokliedza no augšas. "Mēs gribam ne tikai visu ko atcerēties! Mēs gribam arī visu ko darītV Un vēl tur bija kāds vīrietis svešinieks, cienījama vecuma un neticama lieluma, kurš bija pilnīgi kails, stipri izrētotu vidukli.

Lūkam nebija laika nevienam atbildēt vai pavaicāt, kas tas plikais svešinieks tāds ir, vai pat apskaut Lāci un Suni, kuri bija nolēkuši no Zirgu Ķēniņa un atsteigušies pie viņa. "Man jādabū Uguns," viņš iesaucās. "Katra sekunde ir no svara." Lācis Suns reaģēja uzreiz un metās nāvīgā ātrumā Uguns Templī, lai jau pēc pāris sekundēm atgrieztos ar degošu koka pagali zobos,- tā dega ar visspožāko, vispriecīgāko, vispievilcīgāko, viscerīgāko liesmu, kādu Lūkam bija gadījies redzēt; un lācis Suns uzrāpās pa Uguns Tempļa kolonnām un ar vienu varenu ķepu no visa spēka ieblieza pa zelta lodi virs ieejas. Lūka izdzirdēja kluso, zīmīgo tinkšķ un ieraudzīja ka skaitlis viņa redzes lauka augšējā labajā stūrī aiztikšķina līdz 8, izrāva degošo koku Lācim no žokļiem un iemeta Ūdru Podā, kur sīkie Ūdru Tupenīši iedegās tikpat sirdi sildošā, optimistiskā jautrībā kā koks.

"Aiziet!" Lūka iekliedzās, kārdams Podu atkal kaklā. Tā siltums mierināja; un Soraija nolaidās lejā, lai Lūka, Lācis un Suns varētu uzlēkt uz Ķēniņa Zālamana Paklāja. "Visātrākais transporta veids visā Burvju Pasaulē," viņa sauca. "Atvadies nu, un dosimies ceļā."

Tad Cigoriņa un viņas māsas, un vāvere Ratatata kliedza: "Nav laika! Atā! Lai veicas! Aiziet!"

Un tā viņi darīja. Soraijas paklājs metās atpakaļ pa plīsumu debesīs. "Tu ienāci no Labējo Pasaules, tad tev arī pa turieni ir jāiziet/' viņa uzsauca. Pārējie Ūdrijas Gaisa Spēki sekoja, taču Ķēniņa Zālamana Paklājs lidoja aizvien ātrāk un ātrāk, un pārējie drīz vien palika tālu aiz muguras.

"Neraizējies," Soraija sacīja apņēmīgi jautrā balsī. "Es dabūšu tevi atpakaļ laikā. Galu galā, izrādās, ka tev jāglābj ne tikai savs tēvs, bet ari visa mūsu Pasaule."