Lūka un dzīvības uguns

Suns Lācis un lācis Suns, aizvien vēl Zirgu Ķēniņa mugurā, viņu uzmundrināja, saukdami: "Sadod viņiem!" un tā tālāk, bet dievu klusēšana bija tik blīva, tiek nomācoša, ka beigu beigās pat Lācis pievaldīja mēli. Šausmīgais klusums sabiezēja vēl vairāk, kā migla, un tumšās debesis satumsa vēl vairāk, līdz vienīgā gaisma, ko Lūka spēja saskatīt, bija mirdzums Uguns Templī, un šajā trīsošajā mirdzumā viņš ieraudzīja lielas ēnas lēni kustamies ap viņu — ēnas, kas šķita spiežamies aizvien ciešāk ap Šausmu Koku un sagūstīto zēnu ar šumeru pērkondievu par sargu zem tā. Ēnas nāca aizvien tuvāk un tuvāk, sažņaudzās vienā milzīgā dūrē, kas savilkās ap Lūku un kuru katru brīdi izspiedīs no viņa dzīvību kā ūdeni no sūkļa. "Tā, beigas," viņš nodomāja. "Mana runa nenostrādāja, viņi neuzķērās, nu, tad visam beigas." Viņš vēlējās vēlreiz samiļot savu suni un lāci. Viņš vēlējās, kaut te būtu viņa mīļie cilvēki un turētu viņam roku. Viņš vēlējās, kaut varētu izvēlēties ārā no šīs ķezas. Viņš vēlējās...

Zinību Kalns sāka mežonīgi drebēt, it kā kādi neredzami kolosi lēkātu pa tā nogāzēm. Šausmu Koka stumbrs pāršķēlās no augšas līdz apakšai, un Koks sabruka zemē, tā lūstošie zari gandrīz aizķēra Lūku un pērkondievu. Viens krītošs zars trāpīja Galvai Mīmiram, kuram paspruka ievainots smilksts. No dievu un briesmoņu ierindas nāca kliedzieni, ciešanas, pārsteigums un bailes. Bet tad nāca visbaisākais notikums. Bija viens bridis, pavisam īss, sekundes daļa, kad viss pilnīgi pazuda, un Lūka, Lācis un Suns — trīs ciemiņi no Reālās Pasaules — palika kā pakarināti pretīgā bezkrāsu, bezskaņu, bezkustību, bezlikumu, bcznekā neesamībā. Tad Burvju Pasaule atkal atgriezās, bet tajā brīdī tur visus un visu sāka pārņemt šausmīga atklāsme: Burvju Pasaule bija briesmās. Tās dziļākie pamati drebēja, tās ģeogrāfija kļuva nesaprotama, un tās pastāvēšana nu bija saraustīta, ieslēgts/izslēgts pasākums. Ko tad, ja "izslēgtie" brīži kļūs garaki? Ja tie kļūs garāki par "ieslēgtajiem"? Ko tad, ja "ieslēgtie" brīži, Pasaules esības brīži, saruks līdz sekundes simtdaļām vai pazudīs pavisam? Ja nu viss Uguns Zagļa teiktais ir kaila patiesība, kurai viņi līdz šim atteikušies noticēt, tērpušies savas vecās dievišķās godības skrandās un lepnības atliekās? Vai šī būtu kailā, neizpušķotā realitāte: ka viņu izdzīvošana saistīta ar slima un mirstoša vira dziestošo dzīvību? Šie jautājumi nedeva mieru nevienam Burvju Pasaules iemītniekam, taču Lūkas pārbiedētajā, neapturamajā prātā bija vienkāršāks, daudz briesmīgāks vaicājums.

Vai Rašīds Halīfa tūliņ mirsi