Lūka un dzīvības uguns

Burvju Pasaules sabrukums viņu biedēja, jo tas varēja nozīmēt tikai to, ka Rašīda Halīfas dzīve šļūc lejup pa tās pēdējo nogāzi, un tā, kamēr Lūka šausmās noskatījās, kā sairst Zudušās Bērnības Zemes lauki un fermas, kamēr redzēja meža ugunsgrēku dūmus kāpjam gaisā no Zilajiem Atmiņā Palikušajiem Kalniem, būdams Cerību Pilsētas sabrukuma liecinieks, viņa vienīgā doma bija: "Dabū mani atpakaļ laikā; lūdzu, nepieļauj, ka es nokavēju; lūdzu, dabū mani atpakaļ laikā."

Tad viņš ieraudzīja Bādalgaras Mākoņu Cietoksni lielā ātrumā virzāmies uz viņu pusi, masīvie nocietinājumi bija neskarti, Mākonis, uz kura tas pacēlās, vārījās un mutuļoja kā nofilmēts paātrinājumā, un, sirdij sašļūkot, viņš saprata, ka pēdējā kauja vēl priekšā. Ar kreiso roku viņš turēja kaklā pakārto Ūdru Podu, un tā siltums deva viņam mazliet spēka. Viņš aizrāpoja pa lidojošo paklāju līdz Soraijai — pa šo viļņojošos, paātrinājumā vēja mētāto paklāju paiet nevarēja — un pavaicāja, atbildes jau zinādams: "Kurš ir galvenais tajā Cietoksnī? Vai viņi vēl mums ļaunu?"

Soraijas seja un augums saspringa. "Mums nevajadzēja tā aizsteigties priekšā Ūdru Gaisa Spēkiem," viņa it kā pati sev sacīja. "Bet tik un tā — pret šo ienaidnieku liela labuma no tiem nebūtu." Tad viņa skumīgi pagriezās pret Lūku un atbildēja viņam. "Sirds dziļumos es zināju, ka tā notiks," viņa sacīja. "Es nezināju, kur un kā, un kad, bet es zināju, ka viņi nepiekāpsies. Tie ir Ālimi, Lūka, — Uguns Sargi, Laika Pavēlnieki. Džo Hūa, Džo Hē, Džo Aiga. Skarbāku Trīsvienību neatrast. Un kopā ar viņiem, par to jau man bija aizdomas, ir nodevējs un pārbēdzējs. Paskaties tur, pie cietokšņa mūra izrobojuma. Tas cinobra sarkanais platkrekls. Tā nonēsātā panama. Lūk, nelietis; nostājies mūsu nāvīgāko ienaidnieku ierindā."

Jā, tas bija Netētuks — ne vairs caurspīdīgs rēgs, bet blīvs kā kurš katrs cilvēks. Lūkas sirdī cīnījās niknums un izmisums, bet viņš atsita tos abus. Šajā situācijā vajadzēja rāmu prātu. Viņiem uzbruka Bādalgaras Cietokšņa Pilsēta, un tā tuvodamās auga lielāka. Mākonis, uz kura tā pacēlās, izpletās ap Gudrā Ķēniņa Zālamana Lidojošo Paklāju, un, kad tas viņus bija ieskāvis, arī Cietokšņa mūri, kas stiepās gar Mākoņa malu, bija tos ieslēguši sevī. Viņi bija debesu cietumā, Lūka saprata, un, kaut arī gaiss virs viņiem bija brīvs, Lūka bija pārliecināts, ka, ja viņi mēģinātu bēgt, tad ceļā nostātos kāds neredzams šķērslis. Viņi bija Laika gūstekņi, un lidojošais paklājs apstājās tieši zem tā cietokšņa mūra roba, kurā stāvēja radība, ko Lūka bija pazinis kā Netētuku, un nicīgi viņos noraudzījās.

"Paskaties uz mani," viņš sacīja. "Kā tu redzi, ir jau par vēlu."

Lūkam bija jāpacīnās, lai atgūtu pašsavaldīšanos, bet viņam tas izdevās, un viņš kliedza pretī: "Tā nevar būt patiesība, jo citādi tevis šeit vairs nebūtu, vai ne? Ja tu man stāstīji patiesību par to, kas notiek, kad tavs darbs ir padarīts, tad tu būtu izdarījis Blīkšķim-pretējo-lietu, tu — kā tu to nosauci — ne-kļūtu, un, lai gan tu man stāstīji, ka negribot to darīt —"

"Ne-būtu," Netētuks viņu izlaboja. "Pa šo laiku jau būtu varējis terminoloģiju apgūt. A, un kad es teicu, ka negribu to darīt — es meloju. Kurš radījums negribētu darīt to, kam viņš ir radīts? Ja esi dzimis, lai dejotu, tu dejo. Ja esi dzimis, lai dziedātu, tad tu nesēdi, turēdams muti ciet. Un, ja esi nācis esībā, lai apēstu cilvēka dzīvību, tad padari to darbu un nc-Būšana, kas tam seko, ir augstākais sasniegums, absolūti baudpilna kulminācija. Jā! Ekstāze."

"Izklausās, ka esi iemīlējies nāvē, atklāti sakot," Lūka teica un tad saprata savu vārdu nozīmi.

"Tieši tā," Netētuks sacīja. "Beidzot tev pielec. Jāatzīstas, ka man piemīt zināma patmīlas deva. Un tā nav nekāda cēlā īpašība, esmu gatavs to atzīt. Taču, es atkārtoju: ekstāze. Un it īpaši šādā gadījumā. Tavs tēvs ir no visa spēka cīnījies pret mani, tas man tev jāpasaka. Izsaku viņam komplimentus. Ir skaidrs, ka viņam šķiet, ka viņam ir vareni iemesli, kāpēc jāpaliek dzīvam, un iespējams, ka tu esi viens no šiem iemesliem. Bet tagad mana roka ir viņam pie rikles. Un tev ir taisnība: kad es teicu, ka tu esi nokavējis, es atkal meloju. Paskaties."

Viņš pacēla labo roku, un Lūka redzēja, ka tai trūkst puse no vidējā pirksta. "Tik daudz dzīvības viņam palicis," Netētuks sacīja. "Un kamēr mēs te runājam, viņš tukšojas, bet es piepildos. Kas zina — varbūt paspēsi, lai kļūtu par dižā notikuma liecinieku. Tu katrā ziņā vari aizmirst par to, ka tiksi mājās laikā, lai viņu izglābtu, pat ja tev tajā kaklā iekārtajā Ūdru Podā ir Dzīvības Uguns. Starp citu, apsveicu, ka tiki tik tālu. Astotais Līmenis! Tiešām sasniegums. Taču tagad neaizmirsīsim, ka Laiks ir manā pusē."

"Izrādījās, ka esat gan viens draņķis, patiešām," Lūka sacīja. "Un kāds es biju stulbenis, ļaudams piemuļķoties."

Netētuks nosmējās aukstus smieklus. "Ā, bet, ja tu nebūtu nācis man līdzi, tad visas šīs izpriecas izpaliktu," viņš sacīja. "Pateicoties tev, gaidīšana bija daudz patīkamāka. Man tiešām tev par to jāpateicas."