Lūka un dzīvības uguns

Tad Ālimi vienbalsīgi ierunājās — trīs zemas, pārdabiskas balsis, kuru trīskāršais aukstums šķita tēraudciets, kā trīs neuzvarami zobeni. Pat drosmīgā Soraija, tās izdzirdot, nodrebēja. "Es nekad nebiju domājusi, ka būšu spiesta klausīties Laika Balsīs," viņa iesaucās un aizspieda ar rokām ausis. "A, ā! Tas ir neciešami! Es nevaru to izturēt!" — un viņa sāpēs sabruka uz ceļiem. Arī pārējās maģiskās būtnes cieta līdzīgi un locijās uz lidojošā paklāja acīm redzamās ciešanās, izņemot Veco Zēnu, kura sāpju panesamība acīmredzot pēc Zcva aknu grauzēja putna varā pavadītās mūžības bija ļoti liela. Uz lāci Suni tas nekādu iespaidu neatstāja, un suns Lācis satracināts dusmīgi atņirdza zobus.

"Tu esi aizrāvis mūs prom no Stellēm," klusās zobenbalsis sacīja. "Mēs esam Audēji, mēs trīs, un Dienu Stellēs mēs aužam Laika Pavedienus, ieaužot visu Tapšanu Esības audeklā, visu Zināšanu Izzinātā drānā, visu Darīšanu Padarītā tērpā. Nu tu esi aizvedis mūs prom no mūsu Stellēm un ir sākusies nekārtība. Nekārtība mums netīk. Mums netīk arī Nepatika. Tāpēc mums tas divtik netīk." Un tad, pēc pauzes. "Atdod to, ko esi nozadzis, un tad varbūt mēs pažēlosim jūsu dzīvību."

"Paskatieties, kas notiek ap jums," Lūka atkliedza. "Vai jūs to neredzat? Visas šīs Pasaules postu? Vai negribat to izglābt? Es cenšos to darīt, un jums vienīgi vajadzētu novākties man no ceļa un ļaut man atgriezties mājās —"

"Mums ir vienalga, vai šī Pasaule dzīvo vai mirst," skanēja atbilde.

Lūku tas satrieca. "Jums vienalga?" viņš neticīgi vaicāja.

"Mums nav daļas gar līdzjūtību," Ālimi atteica. "Laikmeti paiet nežēlīgi, vienalga, vai cilvēki to vēlas vai ne. Visam ir jāpaiet. Tikai pats Laiks iztur. Laime, draudzība, mīlestība, ciešanas, sāpes ir gaistošas ilūzijas kā ēnas uz sienas. Sekundes iesoļo minūtēs, minūtes dienās, dienas gados — bez jūtām. Un alga par to visu ir viena. Tikai šīs zināšanas ir Gudrība. Tikai šī gudrība ir Zināšanas."

Sekundes patiesi soļoja uz priekšu, un mājās, Kahani pilsētā, Rašīda Halīfas dzīvība dzisa. "Ālimi ir mani nāvīgie ienaidnieki," viņš bija teicis, un tā ari bija. Lūkā uzvirmoja kaisliba, un viņam izlauzās dusmīgs mīlestības kliedziens. "Tad es jūs nolādu, tāpat kā es nolādēju Kapteini Āgu!" viņš kliedza uz trim Džo. "Viņš iesprostoja dzīvniekus būros, viņš pret tiem nežēlīgi izturējās, un jūs, atklāti sakot, esat tādi paši. Jūs domājat, ka esat visus iespieduši savā būri un tad varat nelikties par mums ne zinis vai mocīt mūs, vai piespiest mūs darīt to, ko vēlaties, un jums viss, izņemot jūs pašus, ir vienalga. Nu, lai jūs esat nolādēti, visi trīs! Kas jūs vispār tādi esat? Džo Hūa, Pagātne ir aizgājusi un vairs nekad neatgriezīsies, un, ja tā dzīvo tālāk, tad tikai mūsu — un, protams, Ziloņputnu — atmiņās, un tā noteikti nestāv tur, uz šā Mākoņu Cietokšņa vaļņa, stulbu kapuci galvā. Un, kas attiecas uz tevi, Džo Hē, Tagadne tikpat kā nepastāv, tas pat mana vecuma zēnam zināms. Ik reizi, kad es pamirkšķinu acis, tā pagaist Pagātnē, un nekam tik, ē, pārejošam nav varas pār mani. Un Džo Aiga! Nākotne? Liecieties mierā. Nākotne ir sapnis, un neviens nezina, kas no tā iznāks. Droši ir vienīgi tas, ka mēs — Lācis, Suns, mana ģimene, mani draugi un —, mēs to izveidosim par to, kas tā ir, laba vai slikta, laimīga vai skumja, un mums noteikti nevajag, lai jūs mums pateiktu, kāda tā ir. Laiks nav slazds, jūs krāpnieki. Tas ir ceļš, pa kuru es eju, un šobrīd es patiešām steidzos, tāpēc vācieties nost no ceļa. Te visi pārāk ilgi no jums baidījušies. Lai viņi pazaudē savas bailes un — un — pārmaiņas pēc noliek jūs uz ledus. Lieciet mani mierā. Es — es — jums uzsitu knipi.

Un tā viņš izdarīja. Viņš bija metis izaicinājumu Laika varai, tieši tā viņa māte (un vēlāk — tēvs) bija teikuši, ka viņš tā varot, un beigu beigās viss, ko viņš mācēja, bija šī nesen iegūtā spēja skaļi uzsist knipi. Nebija nezin kāds ierocis, tiešām. Bet tas gan bija interesanti, ka viņa lāsts bija apturējis Alimus turpat uz vietas, un tie bija sabāzuši galvas kopā un čukstēja un murmināja — kā Lūkam šķita — bezpalīdzīgi? Vai tas būtu iespējams? Varbūt viņi bija bezspēcīgi pret Lūkas Halīfas slaveno Lāsta Varu? Vai varbūt zināja, ka viņš ir viens no tiem īpašajiem Bērniem, kurš nekļūst par Laika upuri? Ja šī ir Rašīda Halifas Burvju Pasaule, tad jau arī Alimi bija viņa radīti un tāpēc pakļauti viņa likumiem? Ļoti apdomīgi, kā burvis, kas buras, Lūka pacēla kreiso roku augstu virs galvas un no visa spēka uzsita knipi.

Bādalgaras Mākoņu Cietoksnis, it kā to vien būtu gaidījis, sāka ļodzīties kā lētas teātra dekorācijas, un gūstekņi uz lidojošā paklāja pārsteigti noraudzījās, kā lieli gabali viņu gaisīgā cietuma izroboto mūru saplaisāja un krita. "Tam uzbrūk no ārpuses!" Lūka iekliedzās, un visi uz lidojošā paklāja uzgavilēja, kad Alimi negaidītajā uzbrukumā pagaisa skatienam.

"Kas tur ir?" Soraija vaicāja, sakopojusi spēkus, no skata ārkārtīgi sakaunējusies par savu vājuma brīdi. "Vai tie ir Ūdru Gaisa Spēki? Ja tā, tad baidos, ka tā ir pašnāvība."