Lūka un dzīvības uguns

"Patiesību sakot, mums te, Pierobežā, nav īstā vieta," Soraija sacīja, kad Lūka, lācis Suns un suns Lācis putekļainajā ieliņā nokāpa no Rešama. "Nu, tā kā tev jāiet, tad ej ātri, lai arī mēs varam doties prom. Ej pie tās otras Soraijas, kas dzīvo tajā namā, un, kad iemetīsi to Ūdru Tupeni tēvam mutē, neaizmirsti, ka tu to dabūji no Udrijas Sunītsultānes; pēc tam, kad izaugsi par jaunu vīrieti, reizēm iedomājies par Sunītsul-tāni, ja nebūsi galīgi aizmirsis."

"Es nekad tevi neaizmirsīšu," Lūka sacīja, "bet, lūdzu, vai drīkstu uzdot tev vēl pēdējo jautājumu: vai es varu ņemt Ūdru Tupeņus plikām rokām? Un, ja es ielikšu to tēvam mutē, vai tas viņu nesadedzinās?"

"Dzīvības Uguns neievaino tos, kuri tai pieskaras," Ūdrijas Soraija sacīja. "Tā drīzāk dziedina, ne ievaino. Un tie mirdzošie dārzeņi nebūt nav tik karsti, ka nevarēsi tos paņemt. Un tavam tēvam tie darīs tikai labu. Podiņā ir seši Ūdru Tupeņi, starp citu," viņa nobeidza, "pa vienam katram no jums, ja tu tā izlemsi."

"Nu tad paliec sveika," Lūka sacīja un tad pagriezās pret Veco Zēnu, un piebilda: "Un es gribēju pateikt, man žēl, ka ar Kapteini Agu tā notika, viņš, galu galā, bija jūsu brālis."

Vecais Zēns paraustīja plecus. "Tur nav ko žēlot," viņš sacija. "Man viņš nekad nepatika."

Tad, nekavējoties ne mirkli ilgāk, Sunītsultāne Soraija pacēla rokas, un Gudrā Ķēniņa Zālamana Lidojošais Paklājs pacēlās gaisā un pazuda, atvadoties tikai klusi nošvīkstējis.

Lūka paskatījās uz sava nama ieejas durvīm un ieraudzīja pie kāpnēm lielu zelta lodi, kas mirdzēja ausmas gaismā: Devītā Līmeņa Saglabāšanas Punkts, "spēles" beigas, kas, kā Netētuks bija teicis, nebija nekāda spēle, bet gan dzīvības un nāves jautājums. "Aiziet," viņš uzsauca Sunim un Lācim, "iesim mājās." Viņš skrēja uz Saglabāšanas Punktu un tieši tajā brīdi, kad bija to sasniedzis, paklupa, un viņš jau bija zinājis, ka tā notiks,- viņam izdevās iespert pa punktu ar kreiso kāju, pašam neveikli sasveroties pa labi; viņš pēdējo reizi izdzirdēja zīmīgo tinkšķ, kas apliecināja viņa sasniegto, un ieraudzīja visus ciparus pazūdam no redzes lauka; viņam uz brīdi dīvaini sareiba galva, tad viņš atguva līdzsvaru un ieraudzīja, ka zelta lode pazudusi un pasaule atguvusi ierastās krāsas. Viņš saprata, ka ir atstājis Burvju Pasauli aiz muguras un atgriezies tur, kur viņam bija jābūt. "Un te izskatās tieši tāpat kā tad, kad es devos prom," viņš nobrīnījās. "Tātad nekas no tā visa nenotika, kaut gan, protams, notika gan." Ūdru Podiņš aizvien vēl karājās viņam kaklā, un viņš sajuta tā siltumu pie krūtīm. Viņš dziļi ieelpoja un ieskrēja iekšā un augšā pa kāpnēm, cik vien ātri spēdams, un suns Lācis un lācis Suns nāca viņam līdzi.

Māju saldās smaržas viņu maigi sagaidīja: mātes smarža, virtuves tūkstoš un viens noslēpums, tīru palagu svaigums, šeit sakrājušās smaržas no visa, kas šajās sienās bija noticis viņa dzīves laikā, un vecākas, neskaidrākas smaržas, kas vēdījušas gaisā vēl pirms viņa piedzimšanas. Un kāpņu galā savādu sejas izteiksmi stāvēja viņa brālis Hārūns. "Tu kaut kur biji, vai ne?" Hārūns jautāja. "Tev kaut kas ir aiz ādas. Es tev to sejā redzu." Lūka padrāzās viņam garām, pateicis: "Man tagad nav laika to visu skaidrot, atklāti sakot," un Hārūns pagriezās un skrēja viņam pakaļ. "Es to zināju," brālis teica. "Tev bija piedzīvojums! Nu, stāsti taču. Un, starp citu, kas tev tur karājas kaklā?" Lūka skrēja tālāk neatbildējis, un suns Lācis un lācis Suns paspraucās garām Hārūnam, kad Lūka iesteidzās tēva guļamistabā. Ari viņi bija piedalījušies piedzīvojumā un negrasijās palaist garām pēdējo ainu.

Rašīds Halīfa gulēja gultā, Miegā, vaļēju muti, gluži tāpat kā tad, kad Lūka redzēja viņu pēdējo reizi, un caurulītes aizvien vēl ieplūda viņam rokā, un monitors pie gultas rādīja, ka sirds vēl sitas, bet ļoti, ļoti vāji. Taču viņš izskatījās laimīgs, aizvien vēl izskatijās laimīgs, it kā viņam kāds stāstītu mīļu stāstu. Un pie gultas stāvēja Lūkas māte Soraija, trīcošus pirkstus pie lūpām piespiedusi, un Lūka, tikko ieskrējis istabā un viņu ieraudzījis, saprata, ka viņa grasās noskūpstīt pirkstgalus un tad pieskarties Rašīda lūpām, jo viņa atvadījās.

"Ko tu, sasodīts, dari, skriedams te iekšā kā trakais?" Soraija iesaucās, bet tad iekšā iedrāzās arī suns Lācis, lācis Suns un Hārūns. "Rimstieties, jūs visi," viņa izrīkoja. "Kas te būs?

Cirks? Rotallaukums? Kas?"

"Lūdzu, mammu," Lūka lūdzās, "nav laika skaidrot, lūdzu, ļauj man izdarīt to, kas man darāms."