Lūka un dzīvības uguns

"Khm," lācis Suns pēkšņi ierunājās. "Es gribētu atzīties vienā lietā." Tobrīd, Lūka nodomāja, lācis Suns izskatījās drīzāk kā aita, ne lācis. "Vai atceries to stāstu, ko es tev stāstīju — par princi, kurš varēja no gaisa savērpt zeltu? Un Bulbuldevu, cilvēkēdāju ar putna galvu, un tā tālāk?"

"Protams, atceros," Lūka sacīja.

"Redzi, virs," Soraija bezpalīdzīgi noteica, "tagad lācis rūc un puika sarunājas ar lāci. Tie zvēri — un arī tavs dēls — vairs galīgi nav valdāmi."

"Tā nebija taisnība," lācis Suns atzinās, kaunā galvu nodūris. "Vienīgais, ko es savērpu no gaisa, bija tas stāsts, tas no pirksta — vai no ķepas — izzīstais stāsts, varbūt tā klātos teikt. Es tikai iedomājos, ka arī man vajadzētu pastāstīt labu stāstu. Es iedomājos, ka to no manis gaida, it ipaši pēc tam, kad šis te Lācis nodziedāja dziesmu par sevi. Es to izdomāju, lai izskatītos labāk. Man nevajadzēja tā darīt. Piedod."

"Nepārdzīvo," Lūka sacīja. "Šī ir stāstnieka māja. Tev jau tagad vajadzētu zināt. Te visi visu laiku sadomā stāstus."

"Nu, tad nokārtots," suns Lācis teica. "Tikai vienam no mums ir nemirstīga dzīvība, no kuras atteikties, un tas esmu es." Un, negaidījis tālākas diskusijas, viņš aizskrēja uz kaktu, kur tupēja Radība, un lēca; un Lūka redzēja, ka Radība atver kaut ko pretīgu, mutei līdzīgu, neiespējami plati, un viņš ieraudzīja, ka mute aprij Lāci; un tad Lāci atkal izmeta ārā, viņš izskatījās tāpat, tikai citādi, un arī Radība bija pieņēmusi Lāča apveidu: Nelācis Netētuka vietā. "Ā," Radība kliedza, "ā, ekstāze, ekstāze!" Un tad kaut kas tā kā atpakaļiski nozibsnīja, it kā gaismu iesūktu kādā punktā, nevis tā izsprāgtu no tā, un Lāč-radība iesprāga sevī, paukš, un tad tās vairs nebija.

"Vau," suns Lācis noteica, asti luncinādams.

"Ko tu ar to domāji — "vau"?" Lūka noprasīja. "Vai mēli esi norijis?"

"Rrrr," lācis Suns atteica.

"Ā," Lūka sacīja sapratis. "Burvestības patiešām ir beigušās, vai ne? Un turpmāk jūs būsit mans parastais suns un mans parastais lācis, un es būšu parastais es."

"Vau," suns Lācis teica, palēcās un nolaizīja Lūkam seju. Lūka viņu cieši apskāva. "Pēc tā, ko tu tikko izdarīji," viņš sacīja, "es nekad nevienam neļaušu domāt, ka suņi nes neveiksmi, jo tā diena, kad tu kļuvi par suni, bija veiksmīga diena mums visiem."

"Vai, lūdzu, man kāds nepastāstītu, kas te notiek," Soraija vāri noteica.

"Viss kārtībā, mammu," Lūka teica un apskāva viņu, cik cieši spēdams. "Esam atkal atgriezušies parastajā dzīvē."

"Tevi gan nav nekā parasta," māte viņam atbildēja un noskūpstīja viņam galvvidu. "Un — parasta dzīve? Šajā ģimenē mēs zinām, ka nekā tamlīdzīga nav."

Tajā dzestrajā novakarē uz Halīfu nama plakanā jumta zem zvaigznēm tika klāts vakariņu galds — jā, zvaigznes atkal bija debesīs! —, un tur ēda svētku ēdienus: gardi, lēni ceptu gaļu un ātri panna apceptus dārzeņus, un skābos sālījumus un saldos cukuraugļus, un dzēra aukstu granātābolu sulu un karstu tēju, bet arī baudīja pa kādam retākam ēdienam un dzērienam — laimes zupu, satraukumu karija mērcē un lielā atvieglojuma saldējumu. Pašā galda vidū mazajā Ūdru Podiņā bija atlikušie pieci Ūdru Tupeņi, kuros maigi kvēloja Dzīvības Uguns. "Un tā otra Soraija, kurai tu tik ļoti pieķēries," Soraija Halīfa teica Lūkam mazdrusciņ par saldu, "viņa teica, ja vesels cilvēks apēd vienu no tiem, tad tie dos ilgu mūžu, un varbūt pat ļaus viņam dzīvot mūžīgi."

Lūka papurināja galvu. "Nē, mammu," viņš sacīja, "to neteica Ūdrijas Sunītsultāne. To teica Visaugstais Ra."

Kaut arī Soraija Halīfa bija dzīvi nodzīvojusi kopā ar izslavēto Melšašāhu, viņai tādas fantāzijas nekad tā īsti nebija gājušas pie sirds, tomēr bija tās jāpiecieš — nākam gan no abiem dēliem, gan stāstnieka vīra. Šovakar gan viņa no tiesas centās. "Un tas Ra..." viņa iesāka, un Lūka nobeidza teikumu viņas vietā: "...pats personiski to man izstāstīja, runādams hiero-glifiski, ko man iztulkoja runājoša Vāvere vārdā Ratatata."

"A, lai nu paliek," Soraija noteica, padodamās. "Viss ir labs, kas labi beidzas, un, kas attiecas uz tā sauktajiem Ūdru Tupeņiem, es tos vienkārši noglabāšu pieliekamajā; gan kādu citu dienu izspriedīsim, ko ar tiem darīt."

Lūka jau bija sācis apsvērt, kā tas būtu, ja viņš, viņa brālis, viņa māte un tēvs, visi varētu dzīvot mūžīgi. Šī doma viņam šķita drīzāk biedējoša, ne iepriecinoša. Varbūt viņa sunim Lācim bija taisnība un varbūt labāk iztikt bez Nemirstības, pat bez tādas iespējamības. Jā — varbūt būtu labāk, ja Soraija kaut kur paslēptu Ūdru Tupeņus, lai visi Halīfas pamazām varētu aizmirst par to esību; un tad kādu dienu Tupeņiem savā Podā vienreiz apniktu gaidīt, kad tos beidzot apēdīs, un tie aizslīdētu atpakaļ pāri robežai Burvju Pasaulē, un Reālā Pasaule atkal būtu Reāla, un dzīve būtu vienkārši dzīve, un ar to būtu vairāk nekā gana.

Naksnīgās debesis bija zvaigžņu pilnas. "Kā mēs zinām," Rašīds Halīfa sacīja, "reizēm zvaigznes sāk dejot, un tad nezin kas var notikt. Bet ir tādas naktis, kad ir labi redzēt, ka viss paliek savās īstajās vietās, lai mēs varam atslābt."