Lūka un dzīvības uguns

Un, mātes atbildi negaidījis, viņš iemeta Ūdru Tupeni, kurā kvēloja Dzīvības Uguns, tēvam vaļējā mutē, kur, viņam par brīnumu, tas momentā izšķīda. Lūka, cieši vērdamies tēva lūpās, ieraudzīja mazas liesmu mēlītes ienirstam Rašīdā; un tās bija prom, un kādu brīdi nekas nenotika, un Lūkam sašļuka dūša. "Ā," māte žēlojās, "ko tu, muļķa puika, sadarīji...?" Bet tad bāršanās vārdi nomira viņai uz lūpām, jo viņa, tāpat kā visi pārējie istabā sapulcējušies, ieraudzīja krāsu atgriežamies Rašīdam sejā, un pēc tam viņam vaigos parādījās veselīgs mirdzums, it kā viņš būtu samulsumā nosarcis; un monitors pie gultas sāka bungot stingru, regulāru pulsu.

Rašīda rokas sakustējās. Labā roka bez brīdinājuma pašāvās sāņus un sāka kutināt Lūku, un Soraija, to ieraugot, noelsās, pa pusei sajūsmā par šo brīnumu, pa pusei tā kā sabijusies. "Beidz mani kutināt, tēt," Lūka priecīgi teica, un Rašīds Halīfa, acis neatvēris, teica: "Nē, Neviens tevi kutina," un tad pagriezās uz sāniem, lai uzbruktu Lūkam arī ar kreiso roku. "Nē, tu, tu mani kutini," Lūka smējās, un Rašīds Halīfa, acis atvēris un plati smaidīdams, teica: "Es? Kutinu tevi? Nē, nē. Tikai Nieki."

Rašīds piecēlās sēdus, izstaipījās, nožāvājās un savādi, jautājoši paraudzījās Lūkā. "Es redzēju visnotaļ savādu sapni par tevi," viņš sacīja. "Paskatīsimies, vai man izdosies atcerēties.

Tu devies meklēt piedzīvojumus Burvju Pasaulē, jā, man šķiet, ka tā, un tur viss juka un bruka. Hmm, un tad tur vēl bija Ziloņputni un Respektožurkas, un īsts, kad es tev saku, lidojošais paklājs, un tad tur bija vēl tāds sīkums — kādam vajadzēja kļūt par Uguns Zagli un nozagt Dzīvības Uguni. Mazais Lūka, vai tu gadījuma pēc neko par to sapni nezini? Vai tu, negadījuma pēc, nevarētu aizpildit tukšumus?"

"Varbūt jā un varbūt nē," Lūka bikli teica, "bet tev jau to visu vajadzētu zināt, tēt, jo, atklāti sakot, visu laiku bija tāda sajūta, it kā tu būtu līdzās, dotu man padomus un mani pamācītu, bez tevis es aizietu bojā."

"Tad jau mēs abi esam vienādi," Melšašāhs sacīja, "jo arī es tagad būtu aizgājis bojā, ja tu nebūtu devies tajā mazajā dēkā, tas nu ir skaidrs. Vai ne tik mazā dēkā. Vai, patiesībā, savā superkolosālajā dēkā. Man gan negribētos, ka tev tas sakāpj galvā. Bet Dzīvības Uguns. Tiešām. īsts varoņdarbs. Hmm, hmm. Ūdru Tupeņi, ja? Un kas tev kaklā — vai tas gadījuma pēc nav īsts Ūdru Podiņš?"

"Es nezinu, par ko jus tur abi divi runājat," Soraija Halīfa apmierināta noteica, "bet ir labi, ka šajā mājā atkal melš vecās labās muļķības."

Taču ar to vēl stāsts nebija galā. Tikko Lūka sāka atslābt, pārliecināts, ka beidzot savu darbu izdarījis, viņš izdzirdēja tēva guļamistabas kaktā nepatīkamu burbuļojošu troksni, un tur, viņam par šausmām, bija tā Radība, kuru, tā viņam bija šķitis, bija skatījis pēdējo reizi tad, kad Vecais Zēns iemeta to kosmosa dzīlēs. Tas vairs nebija ģērbies platajā cinobra sarkanajā kreklā, un arī panamas cepures tam vairs nebija; tam nebija ne krāsu, ne sejas, jo Rašīds Halīfa bija atgriezies sevī, un, kaut arī šis zemiskais nāvīgais kaut kas centās savākties kaut kādā cilvēciskā apveidā, tam izdevās izskatīties vien šķībam un pretīgam, un tādam kā lipīgam, it kā no līmes taisītam. "Tik viegli netiksi no manis vaļā," tas šņāca. "Tu zini — kāpēc. Kādam ir jāmiist. Es jau tev pašā sākumā teicu, ka te ir viens slazds, un tā ir. Kad esmu izsaukts esībā, tad, iekams neesmu kādu dzīvību aprijis, es prom neeju. Nekādus iebildumus, labi? Kādam ir jāmirst."

"Pazudi," Lūka kliedza. "Tu zaudēji. Mans tēvs tagad ir vesels. Un tu burbuļo prom uz turieni, kur nu tev tur jāpaliek."

Rašlds, Soraija un Hārūns izbrīnīti taja noskatījās. "Ar ko tu sarunājies?" Hārūns vaicāja. "Tajā kakta nekā nav, tu zini." Taču suns Lācis un lācis Suns gan to Radību spēja saskatīt, un, pirms Lūka bija paspējis vēl kaut ko pateikt, Lācis viņu pārtrauca. "Kā būtu," viņš vaicāja Radībai, "ja nemirstīga būtne atteiktos no savas Nemirstības?"

"Kāpēc Lācis tā rej," Soraija apjukusi vaicāja. "Es nesaprotu, kas te notiek."

"Atceries?" Lācis steigšus vaicāja Lūkam. "“Esmu Baraks no Ii-Barakiem, tūkstošiem gadu vecs un vēl"? Ko ķiniešu lāsts pārvērta suni? Kad es tev to stāstīju, tas tev diezin kā nepatika, jo tu gribēji, lai esmu tavs suns un nekas cits. Nu, es arī neko citu negribu. Tas ir, pēc tūkstoš gadiem. Pie velna ar pagātni! Un kurš grib dzīvot vēl tūkstoš gadu? Vienreiz pietiek. Es vienkārši gribu būt tavs suns Lācis."

"Tas ir pārāk liels upuris," Lūka sacīja, suņa lojalitātes un nesavtīgās drosmes satriekts. "Es nevaru to no tevis prasīt."

"Es tev neprasu, lai tu man to prasītu," suns Lācis atteica.

"Tas suns trokšņo daudz vairāk nekā agrāk," Rašlds ierunājās. "Lūka, tu nevari viņu apklusināt?"

"Nemirstība," Radība kaktā rijīgi teica. "Mmm! Jā! Jā! Norit Nemirstību! Izsūkt to Nemirstīgajam un piepildīties ar to, atstājot Nemirstīgo mirstīgā apveidā! O, jā. Tas gan būtu ļoti saldi."