Lūka un dzīvības uguns

Kailais Titāns papurināja galvu, un viņa lielā seja lēnām atplauka smaidā. "Tie nav Ūdri," viņš sacīja. "Dievi dumpojas."

Un tā arī bija. Atminoties šos notikumus vēlāk dzivē, Lūka nekad īsti netika skaidrībā, vai Dievu Dumpi izprovocēja viņa runa zem Šausmu Koka, kad viņš bija mēģinājis pārliecināt aizmirstās dievības, ka viņu izdzīvošana ir atkarīga no tēva izdzīvošanas; vai varbūt to uzbūra viņa Lāsts, kura mērķis bija atbrīvot abas Pasaules — Reālo un Burvju Pasauli — no

Alimu žņaugiem; vai ari nemirstīgie pensionāri bija nolēmuši, ka viņiem vienreiz pietiek, un Lūka kopā ar saviem draugiem vienkārši bija patrāpījušies īstajā vietā, lai kļūtu par šo seku lieciniekiem.

Lai kāds būtu bijis iemesls, Burvības Viduča izbijušo dievu lapseņu spiets izlaidās cauri plīsumam debesīs un dusmās metās virsū Bādalgaras Mākoņu Cietoksnim. Basta, Ēģiptes kaķu Dieve; Hadads, akādiešu Pērkondievs; Gunguns, Ķīnas Plūdu dievs, kuram galva bija tik stipra, ka varēja sašķelt Debesu Pīlārus,- Nikte, grieķu Nakts dieve; mežonīgais ziemeļu vilks Fenris; Kccalkoatls, Meksikas spalvainā čūska; visvisādi dēmoni; valkīras; rakšas; goblini; tie visi bija redzami līdzās lielajiem puišiem — Ra, Zevam, Tlalokam, Odinam, Anžu, Vulkānam un pārējiem, dedzinām Mākoņu Cietoksni, metam cunami pret tā mūriem, apšaudot ar zibeņiem, dodoties triecienuzbrukumā, un to vidū arī Afrodīte un citas Dailes dieves, skaļi žēlodamās par Laika nodarītajiem Postījumiem viņu ādai, augumam un matiem.

Ja arī Mākoņu Cietoksni sargāja kāds spēka lauks, tad Burvestības uzbrukumu' tas nespēja izturēt. Un, kamēr visu bijušo dievu apvienotie spēki ārdīja Ālimu cietoksni, atskanēja skaļa, savāda, skrapstoša, ņaudoša skaņa, un Lūka uzsauca Soraijai: "Šī ir mūsu iespēja!" — un lidojošais paklājs uzreiz pacēlās augstu debesīs un lielā ātrumā aizrāva savus pasažierus prom.

Aizšmaukt nebija viegli. Alimi vēl pretojās; viņu diena nāca uz galu, bet viņiem vēl bija daži uzticami kalpotāji, ko pasaukt. Soraija bija tikko uzlikusi kursu uz Dambi, Silsilas upes krastu, no kurienes Lūkam vajadzēs pārlēkt atpakaļ Reālajā Pasaulē, kad lidojošajam paklājam no augšas uzbruka savādu, vienkājainu putnu, slaveno Šanjanu jeb Ķīnas

* Vai, lietojot pilno nosaukumu, Burvju Pasaules Viduča Iemītnieku Sacelšanās pret Ālimiem un To Aizstāšana ar Daudz Saprātīgākām Attiecībām ar Laiku, Pieļaujot Sapņošanu, Kavēšanos, Aptuvenību, Vilcināšanos, Negri-bību, kā arī Plaši Izplatītu Nepatiku pret Novecošanu.

Lietusputnu, eskadriļas. Šanjani knābjos nesa veselas upes un izlēja tās pār Rešamu, mēģinot izdzēst Uguni, kas dega Lūkam kaklā iekārtajā Ūdru Podiņā. Paklājs sasvērās uz sāniem un, līstošo ūdens lavīnu spiests, metās lejup; bet tad, izrādīdams ievērojamas atgūšanās spējas, tas iztaisnojās un lidoja tālāk. Lietusputnu uzbrukums turpinājās; piecas, sešas, septiņas reizes plūdi gāzās no debesīm, un paklāja pasažieri krita, sadūrās cits ar citu un bīstami aizvēlās tuvu paklāja malām. Tomēr aizsardzības burbulis turējās stipri. Beidzot Šanjanu ūdens krājumi izsusēja, un tie aizkaitināti aizplivinājās prom. "Jā, ir labi, ka atvairījām šo uzbrukumu, bet ar to vēl nepatikšanas nav galā," Soraija brīdināja gavilējošo Lūku. "Ālimi izmisumā vēlreiz mēģina nepieļaut Dzīvības Uguns pāriešanu Reālajā Pasaulē. Vai tu dzirdēji to briesmīgo ņaudēšanu, kas pildīja gaisu, kad mēs pametām Mākoņu Cietoksni? Ālimi izspēlēja savu pēdējo kārti. Man diemžēl tev jāteic, ka tas troksnis bija Aicinājums, kas palaida vaļā nāvējošos Lietus Kaķus."

Lietus Kaķi — jo ir beidzot pienācis laiks parunāt arī par kaķiem! — drīz vien sāka krist no debesīm, it kā maisam gals būtu sprucis vaļā. Bija Lielie Kaķi, lietustīģeri un lietuslau-vas, lietusjaguāri un lietusgepardi, ūdenskaķveidīgi, lāsumoti un strīpoti visos iespējamos veidos. Tie bija darināti no paša lietus, Alimu apburta lietus, pārvērsta par zobenzobu Savvaļas Kaķiem. Kaķi krita kā jau kaķi — veikli, bezbailīgi; atsitušies pret lidojošā paklāja neredzamo drošības burbuli, tie iecirta tajā nagus un stipri turējās. Drīz vien jau visu burbuli sedza Lietus Kaķi, simtiem, tūkstošiem, un nagi tiem bija gari un stipri, tie burbuli saplēsa, nodarot tam lielus bojājumus. "Es baidos, ka tie pārraus vairogu," Soraija iesaucās, "un to ir pārāk daudz, lai mēs spētu ar tiem cīnīties."