Lūka un dzīvības uguns

Un, dieviem ka lapseņu baram paceļoties uz Zinību Kalna virsotni, Uguns Trauksme nodārdināja trauksmes atcelšanu, pavēstot visai Burvju Pasaulei par Uguns Zagļa notveršanu. Suns Lācis un lācis Suns, kurus Zirgu Ķēniņa mugurā veda uz virsotni, sadzirdēja sirēnas uzvarošās skaņas un pagalam sadrūma. Cigoriņa un viņas māsas lidoja tiem līdzās, asti stipri vien kājstarpē iežmiegušas. "Ballīte beigusies, man diemžēl jāsaka," Cigoriņa teica Lācim un Sunim, apstiprinādama viņu bailes. "Laiks aizmaksāt stabulniekam."

Tajā brīdī viss dievu spiets asi pagriezās pa kreisi — un, Lācim un Sunim par izbrīnu, izskrēja cauri pašām zilajām debesīm, it kā tās būtu taisītas no papīra, un ieskrēja citās, vētras mākoņu piepildītās debesīs. Zirgu Ķēniņš un viņa gūstekņi sekoja spietam cauri milzīgajam plīsumam Kreiliskajā Pasaulē, un Lācis un Suns pirmo reizi ieraudzīja Zinību Kalna pārveidotu versiju, un tas viņiem abiem uzreiz šķita esam visskaistākais no zaļajiem pakalniem, kaut arī debesis bija tumšas un draudīgas, un tobrīd tik pamestas. Zinību virsotnē bija puķu piekaisīta pļava, kuru rotāja skaists, kupls osis. Par spīti tā skaistumam, to sauca par Šausmu Koku, un zem tā zariem stāvēja Lūka Halīfa ar sarkanu vāveri uz pleca un Ūdru Podu pakārtu kaklā, viņa sagūstītāja Anžu, šumeru pērkona dēmona ar lauvas seju un ērgļa ķermeni, apsargāts, un izskatījās, ka tas knapi valdās, lai ar milzīgajiem nagiem nesaraustītu zēnu gabalos. Arī pārējie Uguns Sargi — daudzgalvainais Cerbers, MIrmirs, galva bez ķermeņa, Fāfnirs, superpūķis, un simtacis Visredzis Args — bija dusmīgi turpat. Un līdzās lielajam kokam bija mazs marmora templis slaidām kolonnām, tikai nedaudz lielāks par pieticīgu dārza šķūnīti. Templī iekšā dega kāda gaisma, gandrīz satriecoši spoži, piepildot gaisu ap Templi ar siltumu, spozmi un enerģijas sprakšķiem pat šajā neveiksmes, gūsta un tuvā sprieduma brīdī; un virs Tempļa ieejas pīlāriem bija zelta lode, šā neiespējamā Līmeņa beigu Saglabāšanas Punkts. "Tā mirdz Dzīvības Uguns," lācis Suns klusītēm norūca sunim Lācim. "Cik tai ir vienkāršs nams tik varena ceļojuma galā; un cik mēs bijām tuvu, un cik žēl, ka mēs ne —"

Lācis Suns viņu asi pārtrauca. "Tā nesaki," viņš norāja. "Vēl nekas nav beidzies." Bet dziļi sirdi viņš ticēja, ka ir gan beidzies.

Sākās tiesa.Visvarenais Ra, kurš laikam

bija uzņēmies atbildibu par notikumiem, norēcās.

"Maata!" dievu bars viņam atrēca — proti, rēca vai kliedza, vai čivināja, vai šņāca, atkarībā no konkrētā dieva.

Ra nokliedza.

"Maata tikusi traucēta un ir jāatjauno," dievišķais pūlis atbalsoja.

Ra bauroja.

"Tāpēc, lai notiek Maata."

"Kas ir Maata?" Lūka vaicāja vāverei Ratatatai.

"Khm," Ratatata sacīja, profesoriski saraukusi uzacis un paraustījusi ūsas. "Tā ir atsauce uz dievišķo Visuma mūziku — o, jā! — un Pasaules uzbūvi, un Laika, visu Spēku pamata, dabu, un tā traucēšana ir noziegums —"

"īsumā?" Lūka palūdza.

"Ā," Ratatata mazliet vīlusies sacīja. "Nu, tad, īsumā, Ra grib teikt, ka tikusi traucēta kārtība un ir jāspriež tiesa."

Lūka uzreiz ievēroja, ka jūtas ārkārtīgi aizkaitināts. Kā šis izbijušo pūlis uzdrīkstas viņu tiesāt? Kas viņi tādi ir, lai pateiktu viņam, ka nevajag mēģināt izglābt tēvam dzīvību? Tieši tajā brīdī viņš ieraudzīja sabiedrotos ierodamies, šis skats — viņa mīļotais suns un lācis, un četras uzticamās Mainīgās arestētas — viņa aizkaitinājumu pastiprināja. Ir nu gan šie pārdabiskie pensionāri nekauņas, viņš nodomāja. Būs viņiem jāparāda, kas ir kas.

Visvarenais

Ra nokliedza,

“Vai man to visu tulkot?" Ratatata negribīgi pavaicāja.

"Jā," Lūka nepiekāpās.

"Tev par laimi," Ratatata sacīja, klusi nopūtusies, "man ir lieliska atmiņa, un esmu arī izpalīdzīga pēc dabas. Tev gan tas nepatiks. "Reizi par visām reizēm," viņa iesāka, "Reālajai Pasaulei piederīgajiem ir jāparāda, ka viņiem nav atļauts izmantot Dzīvības Uguni. Tā nevar atdzīvināt Mirušos, jo tie iegājuši Nāves Grāmatā un vairs nav Būtnes, bet ir tikai Vārdi. Bet Mirstošajiem tā dod jaunu dzīvību un veselajos izsauks ilgmūžību, pat nemirstību, kas pieder vienīgi dieviem. Dzīvības Uguns nedrīkst šķērsot robežu un ieiet Reālajā Pasaulē, un tomēr te ir Uguns Zaglis, kurš tieši ir iecerējis pārvest to pāri aizliegtajai robežai. Tam jākļūst par mācību.""

"Ā, ak tad tā?" Lūka sacīja. Viņam krūtīs cēlās paša iekurta uguns, kas iedegās acīs. Šis savādais iekšējais spēks, kas bija viņu pārņēmis pēc Netētuka pazušanas nu atkal uzbangoja un deva viņam nepieciešamo stiprību. "Izrādās," viņš saprata, "es ļoti labi zinu, kas sakāms." Tad viņš tik skaļi uzsauca sapulcējušamies izbijušajiem dieviem, ka tie pārstāja rēkt un šņākt, un čivināt, un grudzināt, un izdvest visas tās savādās skaņas, ko ir paraduši izdvest, un apklusa, un ieklausījās.

"Tagad mana kārta runāt," Lūka uzbrēca tur sanākušajām Pārdabiskajām Būtnēm, "un, ticiet, man ir daudz, ko teikt par visu to pļurkstēšanu, bļurkstēšanu, muldēšanu un mclšanu,