Lūka un dzīvības uguns

...kurā Kalns bija pavisam citāds! Patiesībā tas vairs nemaz nebija Kalns, bet gan zaļa, zema nogāze, ozolu un gobu, un platānkoku izraibināta, un papeļu audžu, un ziedošu krūmu, ap kurām dūca bites, kolibri sanēja, un cīruļi melodiski trallināja, kur pupuķi oranžiem cekuliem lepni soļoja pa zāli kā prinči; un skaista taciņa apvija to, griezdamās pa kreisi, un izskatījās, ka tā varētu uzvest Lūku pašā virsotnē.

"Es vienmēr zināju, ka Kreiļu Pasaulē man būs daudz vieglāk tikt galā nekā Labroču, ja tikai atradīšu ieeju tajā," Lūka laimīgs nodomāja. "Varu saderēt, ja te kaut kur tuvumā būtu kāds durvju rokturis, tad tas būtu jāgriež uz kreiso pusi. Un šķiet, ka arī pašas Zinības nav tāds milzīgs, biedējošs Kalns, ja pasaule, pārmaiņas pēc, ir sakārtota tā, kā mums, kreilīšiem, ērtāk."

Sarkanā vāvere viņu gaidīja uz zema celma, grauzdama zīli. "Sveicieni no Karalienes Soraijas," viņa teica, oficiāli palocījusies. "Ratatata, tā mani sauc. Ā, jā. Viņas Majestāte Sunītsultānc domāja, ka tev varētu noderēt kāds pavadonis."

"Viņai gan visur ir draugi," Lūka brīnījās.

"Mēs, rudmates, turamies kopā," Ratatata sacīja un no prieka sabozās. "Un daži no mums (es negribu lielīties, bet tā tas ir) ir jau pieredzējuši Goda Ūdri — o, jā — no augstākā mērā konfidenciālās Ūdru Listes, kurā ietilpst Sunitsultānes pagrīdes vienības biedri ārkārtas situācijām jeb, tā teikt, gulošie aģenti, kas slapstās savos slepenajos ŪDRslēpņos un ir pieejami visu diennakti, sazinoties pa viņas personisko ŪDRlīniju, ja viņai radusies nepieciešamība mūs aktivizēt. Bet, lai kā arī man patiktu pasēdēt un patriekt par šiem udriskajiem tematiem, man šķiet, ka tu tā kā steidzies. Tad nu," viņa, pamanījusi, ka Lūka pavēris muti atbildei, steigšus turpināja, tādējādi piespiezdama to atkal aizvērt, "nu tad ŪDRāpies šajā tā dēvētajā Kalnā, kamēr vēl varam."

Lūka teju vai palēkdamies devās augšā kalnā — tik liela bija viņa apņēmība un prieks. Viņš bija Aizlēcis pa Kreisi — no Grūtību Kalna uz Viegluma Pakalni —, un Dzīvības Uguns bija viņam aizsniedzama. Drīz vien viņš steigsies mājās, cik ātri spēdams, lai ielietu Uguni tēvam mutē, un Rašīds Halīfa noteikti Pamodīsies, un tad būs jauni stāsti stāstāmi, un Soraija, viņa māte, dziedās —

"Tu taču zini," vāvere Ratatata sacīja, "ka tur būs sargi?"

"Sargi?" Lūka apstājās kā iemiets un gandrīz izkliedza šo vārdu, jo nezin kādēļ viņš vairs negaidīja nekādus šķēršļus — ne jau šeit, Rreilības Dimensijā, taču nē! Laimes sajūta iztecēja no viņa kā asinis no brūces.

"Tu taču nedomāji, ka Dzīvības Uguni atstās bez uzraudzības?" Ratatata stingri noteica, it kā norādama aprobežotu skolēnu.

"Un arī šajā Burvju Pasaulē ir Uguns Dievi?" Lūka pavaicāja un tad jutās tik muļķīgi, ka patiešām piesarka. "Nu, jā, laikam taču jābūt, bet vai viņi visi šobrīd nav kaut kur citur — sargā Varavīksnes Tiltu vai meklē... nu, mani laikam?"

"Ir gan Uguns Dievi," Ratatata sacīja, "gan Uguns Sargi. O, jā."

Mūsdienās, vāvere paskaidroja, Dzīvības Uguns sargāšana esot uzticēta visspēcīgākajiem Sargātājgaricm no pasaules mirušajām reliģijām, pazīstamām ari kā mitoloģijām. Raibajam Cerberam, grieķu piecdcsmitgalvainajam sunim un bijušajam Pazemes Pasaules sargātājam; Anžu, šumeru dēmonam ar lauvas seju un ķepām un ērgļa nagiem un spārniem; nocirstajai, bet aizvien vēl dzīvajai ziemeļu milža Mīmira galvai — tā Uguni sargājot jau tik ilgi, ka esot saaugusi ar Zinību Kalnu un kļuvusi par tā daļu; Fāfniram, super-pūķim, kas esot tik liels kā četras Mainīgās, kopā ņemtas, un simtreiz stiprāks; un Visredzim Argam, simtacim govju ganam, kas redzot visu un nepalaižot garām neko. Tie visi esot iecelti par sargiem, būdami cits par citu negantāki.

"Ā," Lūka sacīja, noskaities pats uz sevi. "Jā, to man vajadzēja paredzēt. Nu, tā kā tu visu zini, vai tu vari man pateikt, ka lai es tieku tam baram garām?"

"Ar viltību," Ratatata atbildēja. "Vai tā tev ir? Jo tiek ieteikta viltība, lielos daudzumos. Hermejs, piemēram, reiz piemuļķoja Argu, dziedot tam šūpuļdziesmas, līdz visas simts acis aizvērās un viņš aizmiga. O, jā. Lai nozagtu Dzīvības Uguni, jābūt viltīgam, blēdīgam, slīpētam, glumam, izmanīgam tipam. Vai tu, starp citu, esi no tiem tipiem?"

"Nē," Lūka sabēdājies noteica un apsēdās zaļajā nogāzē. "Es diemžēl neesmu no tiem."

Kamēr viņš runāja, debesis satumsa; virs galvas sabiezēja vētras mākoņi, melni un zibens izgaismoti. "/©*KD ♦*•!♦©«* TfrCiW' baisa balss, kas nāca no mākoņu viduča, sacīja, ©★# ★©♦!•©☆*★# ***

$★©©*+©* ♦*->¥#!!"

"Tādā gadījumā," mazā Ratatata tulkoja caur bailēs klabošiem zobiem, "tev šis pēdējais solis var izrādīties biškucīt grūts."