Lūka un dzīvības uguns

Lūka attapās no sava sapņa un ieraudzīja Koijotu iznirstam no Zinību Kalna pakājes ēnām ar degošu uguni mutē un aizjoņojam ap Kalnu uz tā tālo pusi, skrejot ātrāk, nekā Lūka būtu varējis iedomāties Koijotu skrienam. Viņš devās pāri akmeņainajai zemei uz pretējo pusi no Varavīksnes Tilta, tīšām vezdams savus vajātājus projām no Lūkas iespējamā atkāpšanās ceļa un iekšā Tukšajā Atmatā, kas pletās aiz Ezera. Tas bija pustuksneša apvidus, kura pareizākais nosaukums bija Laika Atmata — lieli sausas zemes plašumi, kuri sen bija aizauguši ar Slaistzāli. Šī nezāle, kas strauji izplatījās un agrāk Burvju Pasaulē nebija pazīstama, vispirms nomāca un iznicināja jebkurus citus dzīvos augus — izņemot pāris visizturīgākos kaktusus, bet pēc tam savādi pašiznīcinājās, it kā nespēdama izdomāt, ko īsti pasākt, bet ari īsti nevēlēdamās to noskaidrot. Tā tikai apātiski vāļājās zemē, lidz nokalta, atstādama aiz sevis šo dzelteno, ar sen mirušu radību galvaskausiem izraibināto tuksnesi. Čūskas izlīda no akmeņu apakšām, un maitu putni meta lokus virs galvas, un bija labi zināms, ka dieviem, kuri, kā jau tiem parasts, bija raduši pie greznības un pārpilnības, nepatika ieiet šajā zonā, kur, kā Rašīds Halīfa stāstīja Lūkam, gaiss kustējās lēni, vēsma pūta, virzienu lāga neapjēgdama, un vējā bija kaut kas tāds, kas uzdzina nevērību, slinkumu un miegu. Tikai pāris no sargājošajām dievībām, kas bija atsaukušās uz Uguns Trauksmi, bija gatavas sekot Koijotam Atmatā un pakaļdzīšanās bēgošajam dzīvniekam šķita lēnāka, ļodzīgāka un bezmērķīgāka nekā tai vajadzētu būt. Koijots šķita imūns pret gaisa lipīgo letarģiju. "Tukšā Atmata ir viņa dabiskā dzīvotne," Lūka nodomāja. "Viņš tiem dieviem sagādās kārtīgu izskriešanos, dabūs, ko gribējuši." Ik pa posmam Koijota izvēlētajā ceļā bija novietota Lauva, Lielais Lācis, Mazais Lācis, Vilks, Vāvere un Varde. Vai Laika Atmata viņus ietekmēs, Lūka iedomājās, vai arī Koijots atklājis pretindi? Tas nebija svarīgi. Māņu skrējiens bija sācies.

Viņam galvā atskanēja Koijota balss: Rādi, ko māki, un skrien uz savu slavu. Un ap viņu bija satraukušies pūķi un rejošs suns, un rēcošs lācis, un Cigoriņa sacīja: "Tagad vai nekad, jaunais Lūka, un, ja nevari atrast Kreiso ceļu, kā tu saki, tad labāk ļauj mums uzlidināt tevi tur, augšā, un tad riskē. Kusties! Šis ir Patiesības brīdis!"

"Kas ir tie briesmoņi, kas vajā Koijotu?" Lūkam vajadzēja noskaidrot.

"Ja nerīkosies ātri," Cigoriņa sabijusies notaurējās, "tad viņi pavisam drīz vajās tevi. Tur ir Saturns, tik mežonīgs un vardarbīgs kā kurš katrs nemirstīgais. Viņš, starp citu, ēd bērnus. Ir jau tā izdarījis ar savējiem. Un tas bārdainais, kam ap galvu aptīta čūska, ir Zarvāns, persiešu laika dievs, un tev nevajadzētu tikt tai čūskai kampiena attālumā, tici man! Un tur jau Dagda, paskaties, tas mežonīgais iru puisietis ar milzīgo vāli! Un arī Šiutlekutli, kaut gan viņš parasti klaiņo naktīs. Un

pat Linpao Tiaņdzuņs — beidzot izvilkuši viņu ārā no Tīmekļu Bibliotēkas! Rādās, ka viņi no tiesas grib apturēt Uguns Zagli, un, kad sapratīs, ka Koijotam mutē ir viltus uguns — ka tā gan ir uguns, bet ne Dzīvības Uguns —, tad viņi zinās, ka tā bijusi tikai uzmanības novēršana, un tad viņi savās dusmās dzīs pēdas īstajam Uguns Zaglim. Tāpēc, ja zini, kā uzkāpt šajā Kalnā pats saviem spēkiem, tad nebūtu slikti sākt."

Izlemt kaut ko darīt nav tas pats, kas patiešām to izdarīt, Lūka ātri vien saprata. Viņam nebija ne jausmas, kā izdarīt to izklupienu pa kreisi, kas viņu iebīdītu Ačgārnības Dimensijā, kurā visa pasaule, tostarp arī Burvju Pasaule, pārvērstos Nepareizās Puses Planētā, kreiļu mājās, Planētas Zemes kreisās rokas sitiena variantā. Viņš mēģināja krist, lēkt un velties pa kreisi; viņš mēģināja klupt pats pār savām kājām,- viņš lūdza Lācim un Sunim viņu nogāzt, un, beidzot, aizvēris acis, centās sajust Kreiso Pasauli bikstām viņa kreiso plecu, lai, pastumjot pretī, viņš izkristu cauri neredzamajai robežai un tiktu tur, kur viņam bija jābūt. Nekas nepalīdzēja. Daudzie kritieni viņu krietni apskādēja — sasita plecu un gurnu, apdauzīja un apskrāpēja kreiso kāju.

"Neko nesaprotu," viņš atzinās, būdams tuvu izmisumam.

"Lieta ar Kreisās Rokas Taku," Cigoriņa maigi teica, "ir tāda, ka tev jātic, ka tā tur bus."

Tieši tajā brīdī uzvarošs Uguns Trauksmes dārdiens pavēstīja par Uguns Zagļa sagūstīšanu, kam atkal sekoja divi mokoši dārdi, kas paziņoja, ka medības turpinās. Cigoriņa, izdzirdējusi pirmo dārdu, aizšvikstēja izpētit un atgriezusies ziņoja, ka māņu uguni Koijots esot nodevis Lauvam, un tā apceļojusi visu veco stafetes komandu, līdz sasniegusi Vardi, un brašais abinieks to norijis un ieniris Apaļajā Jūrā, kur saniknotais Tārps Pakaļgrauzis nobeidzis caneia de distraction, ar vienu badīgu kumosu aprīdams Vardi. Pēc četrām sekundēm Pakaļgrauzis izspļāvis siekalām noslienāto Vardi ārā un aurējis, cik spēdams, lai paziņotu visai Burvju Pasaulei, ka šis konkrētais Uguns Zaglis esot Prasts Krāpnieks.