Lūka un dzīvības uguns

Lūka darīja, kā Sunītsultāne bija likusi, steigšus saveda savējos pelēkajā beķerejā un tad piespiedās pie stikla rūts; tā viņš un Suns, un Lācis, un Netētuks redzēja tikai mazu drusku no tālākās liela mēroga iznīcības. Sunītsultāne valdonīgi pamāja, un Respcktorāts atkusa. Nu Lūka noskatījās, kā Ūdri laidās un šāvās lejā pilsētas ielās, mezdami burvju papīra lidmašīnas, kuras, šķiet, bija aprīkotas ar Žurku uzmeklēšanas ierīcēm, un dzinās pakaļ Žurkām, lai kur tās ietu, iekšā un ārā, zem palagiem un uz jumtiem, un drīz vien kauja bija uzvarēta, un Žurkas muka. Beteļsula un olas, un puvuši dārzeņi bija lieti noderējuši kā apvainojumi, taču niezampulveris ne tikai aizskāra Žurku jūtas un sagandēja apģērbu, bet pataisīja tas vēl smirdīgākas, nekā tās bija. Lūka redzēja pat visnejaukākā paskata milzu Žurkas — tās ar spoguļstiklu saulesbrillēm, smagi bruņotās, supernegantās Respektožurkas — skrienam uz riņķi un kliedzam, kad papīra lidmašīnas tās vajāja un bēra niezampulveri tām uz galvas un aiz apkakles. Viņš redzēja, kā tie gariem, nikniem nagiem plēš paši sevi, rauj ārā lielus gabalus paši sev no miesas, mēģinot pārtraukt niezi. Gaisu pildīja Žurku kliedzieni, kas tapa aizvien skaļāki — tik skaļi, ka Lūkam bija jāaizspiež ausis, jo tie gandrīz vai nebija izturami.

"Ja tas pulveris patiešām ir tas, ko es domāju," Netētuks beidzot apbrīna pilnā balsī noteica, "ja tas patiesi ir izgatavots no, kā cs domāju, nāvīgā Āzijas kudžli auga, kas sajaukts kopā ar, es nešaubos, ar pašas Alifbējas pārvarīgajām sēklām, gan reto gudgudi puķi... un, ja Sunītsultāne vēl piejaukusi klāt vielas no Vāczemes šķērmkaula vai maģisko kašķa pupu, Ēģiptes dēmoniskās abraksas sporas, Peru kačukaču un Āfrikas liktenīgās Pipipi virpuļus, tad iespējams, ka esam Žurku invāzijas Burvju Pasaulē gala liecinieki. ŠI formula, kuru, kā es domāju, Sunītsultāne izmantojusi, ir interesanta ar to, ka parastie cilvēki ir imūni pret šiem okultajiem pulveriem; tie skar tikai grauzējus. Jā, viņa lūdza tev patverties, bet lai aizsargātu suni un lāci, tas bija kā piesardzības pasākums; un visvairāk par visu, cs pieņemu, — lai mūs visus pasargātu no pēdējās un nāvīgās Dusmu Lēkmes pārņemtajām Žurkām."

Žurkas patiešām bija galīgi aptrakušas. Pa pelēkās beķe-rejas logu Lūka vēroja to augošo neprātu un nāves mokas. Respektorāta plānādainie kungi burtiski saskrāpēja sevi gabalos, patiešām sarāva sevi uz pusēm, līdz nekas vairs nebija palicis, tikai saķepušu spalvu kušķi un pelēkas, neglītas gaļas gabali. Žurku kliedzieni sasniedza briesmīgu kreščendo, un tad lēni gaiss norima un nolaidās klusums. Pašās beigās Lūka redzēja pašu Virsžurku skrienam pa ielu uz Laika Upes pusi, viņš skriedams sevi plosīja, un ielas galā, briesmīgi iebrēcies, ieleca Upē, un, tā kā viņš bija vienīgais Žurks Burvju Pasaulē, kas neprata peldēt, jo aizvien bijis pārāk slinks un izlaists, lai papūlētos iemācīties, tad noslīka Pārejošajā Plūsmā.

Un tā tas viss beidzās.

Lēni, lēni nežurcigie Respektorāta iemītnieki nāca ārā no savām mājām un saprata, ka viņu mocības beigušās, un tad lielā laimē metās pie žogiem, kas nošķīra Respektorātu no pārējās Burvju Pasaules, sagāza tos un aizmeta prom uz visiem laikiem sava cietuma mūru atliekas. Un, pat ja kādas Žurkas izdzīvoja Lielajā Niezambumbošanā, tās neviens vairs nekad neredzēja, jo tās salīda atpakaļ tumsā pasaules šķirbās, kur Žurkām vieta.

Ūdrijas Soraija uz sava zaļzelta paklāja piezemējās pie pelēkās beķerejas, kad Lūka un viņa sabiedrotie nāca ārā. "Lūka Halīfa," viņa sacīja, un Lūka viņai nemaz neprasīja, kā viņa zina viņa vārdu, "tu esi izdarījis Burvju Pasaulei lielu pakalpojumu. Vai tu par to man vēl kaut ko neprasīsi? Tu uzminēji manu vārdu; par to vien tev pienāktos vismaz tradicionālās trīs vēlēšanās, un tu esi izmantojis tikai vienu. Bet par to, ka tu iedomājies Niezambumbas! Kas zina, kāda būtu taisnīga atlīdzība par to! Mēģini iedomāties savu lielāko, svarīgāko vēlēšanos, kas tev nāk prātā, un tad es paskatīšos, vai varu tev kā nebūt palīdzēt!" Pirms Netētuks paspēja viņu apturēt, Lūka jau bija sācis ļoti ātri runāt, lai izstāstītu šai satriecošajai, jaunajai meitenei, kurai bija tieši tāds pats vārds kā viņa mātei, kāpēc viņš atrodas šeit, Burvju Pasaulē, un ko viņš cer izdarīt, un kāpēc. Kad īsā runa bija galā, Ūdrijas Sultanei acis bija izpletušās un roka pacēlusies mutei priekšā. "Iespējams ka es savā lepnībā runāju par ātru," viņa sacīja, un balsī manīja bijibu. "Iespējams, ka tu man lūdz kaut ko tādu, ko es nevaru dot."