Lūka un dzīvības uguns

"Melno Zīmi!" Žurkas kliedza vienā balsī un izlaida briesmīgos nagus. Un varbūt stāsts par to, kā Lūka Halīfa meklēja Dzīvības Uguni būtu beidzies tad un tur, Alises Respektorānā, un varbūt arī lācis Suns un suns Lācis būtu zaudēti, jo noteikti būtu krituši kaujā, aizraujot sev līdzi ne vienu vien Žurku,- un tad Netētuks būtu atgriezies Kahani sagaidīt, līdz Rašīda Halīfas dzīve piepildītu viņu līdz malām... un cik tas viss būtu bijis skumji! Tā vietā pēkšņi ārā, uz ielas, atskanēja kliedziens, un pulka sarkanu pļeku un kaut kas, kas izskatījās pēc olas dzeltenuma lielā daudzumā, kam sekoja puvušu dārzeņu krusa, sāka krist no debesīm, un visas Žurkas pavisam aizmirsa par Lūku un viņa izsaucienu "Muļķības" un metās ielā, kliegdami: "Ūdri!", vai vienkāršāk: "Atkal viņa!", jo Respektorātam uzbruka no gaisa, un, vadot savas lidojošās vienības, kas laidās augstu un metās zemu, te pa kreisi, te pa labi, uz sava lidojošā paklāja, saukta par Rēšamu, kas nozīmē, Gudrā Ķēniņa Zālamana Lidojošais Zaļa Zīda Tepiķis, taisni un bezbailīgi stāvēja godinātā, godkārā un gudrā Ūdrijas Sunītsultāne, kas tobrīd jaudīgā megafonā kliedza asins stindzinošo kaujas saucienu: “Mēs represēsim Respek-torātu!"

"Kas te notiek?" Lūka prasīja Netētukam, cenzdamies pārkliegt augošo troksni, kad četri ceļotāji laidās prom no Respektorāna, gadījumā ja nu tomēr apvainojušās Žurkas atgrieztos viņus piebeigt. Ārā, uz ielas, valdīja kņada un apjukums, un no debesīm lija sarkanās pļekas un olas, un dārzeņi. Viņi patvērās zem beķerejas markīzes tālāk ielā, tās skatlogus pildīja sakaltusi maize un no skata neapetītlīgas bulciņas ar pelēku glazūru. "Tur, uz to pusi, viņpus to kalnu virsotnēm," Netētuks atkliedza, rādīdams uz sniegiem klātu kalnu grēdu pie ziemeļu apvāršņa, "atrodas neparastā Ūdrija, kuru ieskauj dziļi ūdeņi un kuras iemītnieki, Ūdri, nododas visādām pārmērībām. Viņi runā par daudz, ēd par daudz, dzer par daudz, guļ par daudz, peld par daudz, košļā par daudz beteļapalmu riekstus un ir, par to nav ne mazāko šaubu, visrupjākās radības uz pasaules. Taču viņi savā nepieklājībā nodrošina visiem vienlīdzīgas iespējas; Ūdri sunī viens otru bez mazākās diskriminācijas, kā rezultātā viņi visi ir uzaudzējuši tik biezu ādu, ka neviens neliekas ne zinis par to, ko kāds cits saka. Jocīga vieta, kur visi visu laiku smejas, cits citu apsaukādami negantākajiem vārdiem pasaulē. Tā kundze tur augšā ir Sultāne, viņu Karaliene, bet, tā kā viņa visus sunī visspožāk un visasāk no viņiem visiem, ikviens viņu sauc par "Sunītsultāni". Tieši viņa izdomāja iet kaujā pret Respek-torātu, jo viņa nerespektē nevienu un neko. Ūdriju pat varētu dēvēt par "Nerespektorātu", un ķengāšanās, bez šaubām, tiem padodas vislabāk — paskaties uz viņu!" viņš aprāvās, lai apbrīnotu karalieni. "Vai viņa nav lieliska, kad dusmojas?"

Lūka paskatījās augšup caur pleķu, olu un dārzeņu kaskādi. Ūdru karaliene nebija dzīvnieks, bet gan zaļace meitene, ģērbusies zaļi zeltainā apmetnī, un viņas ugunīgi sarkanie mati plīvoja vējā; diezin vai viņai bija vairāk par sešpadsmit vai septiņpadsmit gadiem. "Cik viņa jauna!" Lūka pārsteigts noteica.

Netētuks pasmaidīja Rašida Halifas smaidu. "Jauniešiem ir lielāks krampis un labāks ķēriens nekā vecajiem," viņš sacīja. "Jaunie spēj piedot un aizmirst. Mana vecuma cilvēki... nu, reizēm tur ļaunu prātu."

Lūka saviebās. "Jūsu vecuma?" viņš sacīja. "Bet es domāju..."

Netētuks izskatījās satraucies. "Tava tēva vecuma, es gribēju teikt. Viņa vecumā, pats par sevi saprotams. Pārteicos." Lūku tas pamatīgi sabiedēja. Viņš pamanīja, ka Netētuks jau gandrīz vairs nebija caurspīdīgs. Laika krājumā bija mazāk, nekā viņš bija cerējis.

"Mēs represēsim Respektorātu!" Sunītsultāne nokliedzās vēlreiz, un no viņas kliedziena sarkanās lietusgāzes pieņēmās spēkā. Apmēram piecdesmit citi lidojošie paklāji bija izkārtojušies kaujai ap Sunītsultāni virs Respektorāta ielām — tie visi vējā liegi līgojās, un uz katra no tiem stāvēja garš, slaids, beteļ-palmas riekstu gremojošs Ūdrs, kas raidīja garas, spilgti sarkanas beteļsulas šaltis uz Respektorātu, noklājot pelēkās mājas, pelēkās ielas un pelēko masu ar spilgti sarkaniem nicinājuma šļakstiem. Ūdri meta arī lielus daudzumus vanckaru, un sēra dioksīda smārds pildīja gaisu. Puvušajām olām sekoja trūdoši dārzeņi. Tas tik bija uzbrukums, taču visvairāk ievainoja "Ai-vaiman Nacionālās Dziesmas" variants, kas nolija pār Respektorātu caur Sunītsultānes megafonu. Sunītsultāne dziedāja spalgā, skaidrā balsī, un šī balss Lūkam šķita savādi pazīstama, kaut gan tobrid viņš nesaprata — kāpēc.

"Divi un divi ii četri, ne pieci.

Pasaule apaļa, ne plakana ir.

/ūsu Boss ir knēveļu knēvelis.

Mums nav respekta pret Žurku!

O, mēs nerespektējam Žurku!

Tpū! Bāc! Būkš!"

Sakās šausmīgs juceklis. Apšaudītās Žurkas ielās lēca gaisa un bezjēdzīgi mētāja ķepas virs galvas, bet Sunītsultāne ar savām

kohortām bija augstu virs viņiem, neaizsniedzama.

"Augšpēdu nav pareizi, un melns ir melns, ne balts,

Un pīkstiens ir viena pretīga skaņa,