Lūka un dzīvības uguns

Re, ēstuve! Izkārtne virs durvīm vēstīja ALISES RESPEK-TORĀNS, kas diemžēl nebija pārrakstīšanās. Lūka ieskatījās pa logu, un viņu iedrošināja tas, ka visi pavāri un darbinieki bija cilvēki, taču daudzi no apmeklētājiem bija Žurkas. Tomēr viņš raizējās. Kā viņš un viņa draugi samaksās par ēdienu. "Nekreņķējies par to," Netētuks sacīja. "Burvju Pasaulē naudas nav."

Lūka jutās atvieglots. "Bet tādā gadījumā ka tad kāds, nu, kaut ko nopērk? Kā te viss notiek? Ļoti savādi."

Netētuks atkal rašīdhalīfiski paraustīja plecus. "Tas ir," viņš atbildēja pa savai, noslēpumainajai modei, ""NSP"."

Lūkam pārskrēja satraukuma vilnis. "Es zinu, kas tas ir," viņš sacīja. "Brālis man izskaidroja. Tic bija arī viņa piedzīvojumā."

"Neizskaidrojamas Sarežģītības Procesi," Netētuks, iedams visiem pa priekšu Respektorānā, sacīja mazlietiņ par nopietnu, "ir Dzīvības Noslēpuma viduci. Tie ir visur, gan Reālajā Pasaulē, gan Burvju Pasaulē. Bez tiem nekas nekur nenotiku. Nesatraucies tik ļoti, profesor. Tu izskaties tā, it kā tikko būtu atklājis elektrību vai Ķīnu, vai Pitagora teorēmu."

"Reizēm," Lūka atbildēja, "jūs nepārprotami neesat mans tēvs."

Ēdiens bija pārsteidzoši gards, un gan Lūka, gan Suns, gan Lācis paēda dūšīgi un daudz par ātru. Taču viņi visi apzinājās, ka visas Žurkas viņus tur cieši vēro, īpaši naidīgi blenzdamas uz suni Lāci un lāci Suni, un sajūta nebija patīkama. Pie citiem galdiem gāja vaļā liela murmināšana, kā Lūka domāja, žurciski, un tad beidzot viens īpašs Žurks, aizdomīga izskata radība šaurām ačtelēm, pelēku žandarma cepuri galvā, piecēlās uz pakaļkājām un pienāca pie viņiem. Bija skaidrs, ka draugi bija viņu izraudzījušies par jaunpienācēju nopratinātāju. "Šššitā te, sssvešinieki," Žurks izmeklētājs sacīja bez kāda ievada, "vai drīkssstu jums vaicāt, ko domājat par mūsu Respcktorātu?"

"Aivaiman, aivaiman, aivaimanuman," visas Žurkas Respektorānā dziedāja.

"Mēs mīlam savu zemi," Žurks izmeklētājs vēsi sacīja. "Un jūs? Vai jūs arī mīlat mūsu zemi?"

"Tā ir ļoti jauka," Lūka piesardzīgi sacīja, "un ēdiens ir lielisks."

Izmeklētājs pakasīja zodu. "Kāpēc mani tas pilnībā nepārliecina?" viņš pavaicāja, it kā sarunādamies pats ar sevi. "Kāpēc man ir aizdomas, ka aiz jūsu virspusējās burvības slapstās kaut kas apvainojošs?"

"Mums jāiet," Lūka steigšus sacīja, celdamies kājās. "Bija patīkami iepazīties —"

Bet izmeklētājs pastiepa roku ar gariem nagiem galā un sagrāba Lūku aiz pleca. "Pasaki man, lūk, ko," viņš rupji pieprasīja. "Vai tu tici, ka divi plus divi ir pieci?" Lūka vilcinājās, nezinādams, kā uz to atbildēt, bet tad, viņam par milzīgu pārsteigumu, izmeklētājs uzlēca uz ēdamgalda, izmētādams šķīvjus un glāzes uz visām pusēm, un laida vaļā skaļu, šņācošu, neskanīgu dziesmu:

"Vai tici, ka divi un divi ir piecii Vai piekrīti, ka pasaule plakana iri Vai zini, ka mūsu Bosss ir sieru siersi Vai tev ir ressspekts pret Žurku?

O, vai tev ir ressspekts pret Žurku, fa teikššu, ka augšpēdus ir pareizi,

Ja uzssstāšššu, ka melns ir balts,

Ja teikšššu, ka pīkssstiens ir sssaldākā ssskaņa,

Vai ressspektēsi Tiesības manasi Vai tu ressspektē manas tiesības?

Vai piekrīti, ka par mani labāka nāvi

Vai patīk tev cepure manai

Vai beigsssi reiz taujāt kas, kā un kāpēci

Vai tev ir ressspekts pret Žurkui

Tev ir, vai ne, tev nav, vai nei

Vai tev ir ressspekts pret Žurkui"

Un nu visas Žurkas Respektorānā uzlēca uz pakaļkājām, piespieda ķepas pie krūtīm un dziedāja korī:

"Aivaimanu vai,

Aivaivaivai,

Mums visiem jāteic Aivaimanuvai,

Ko strīdēties te,

Ko apsūdzēt te,

Tas lieki ir viss,

Ja tev ir ressspekts pret Žurku, Aivaimanuvai."

"Galīgas muļķības!" vārdi paspruka, pirms Lūka paspēja tos apturēt. Žurkas sastinga dažādās pozās, un tad lēni, lēni, visas galvas pagriezās paskatīties uz Lūku, un visiem acis spīdēja, un visiem zobi bija atņirgti. "Nu nav labi," Lūka nodomāja, un Lācis un Suns piespiedās viņam tuvāk, gatavi aizstāvēt savu dzīvību. Pat Netētuks izskatījās apmulsis. Žurkas pagriezās pret Lūku un lēni sīkiem žurku solīšiem sastājās ciešā lokā ap viņu.

"Tu saki — muļķības," Žurks izmeklētājs sacīja. "Bet tā ir sagadījies, ka tā ir arī mūsu Nācijas Dziesssma. Vai jūs, mani grauzējbiedri, teiktu, ka šis jaunais palaidnis ir Piedomājis pie Pieklājības? Vai ari viņš pelnījis — hmm — Melno Zīmi?"