Lūka un dzīvības uguns

Silsilas upe, Lūkasprāt, nebija skaista. Varbūt jaunībā tā bijusi gana glīta — kaut kur augšā, kalnos, kā mirdzoša, lēkājoša straume, kas steidzās pāri gludenajiem akmeņiem, bet te, lejā, piekrastes līdzenumos, tā bija kļuvusi resna, slinka un netīra. Šļakstinājās no vienas puses uz otru platos, čūskainos lokos un bija gandrīz gaišbrūnā krāsā, izņemot tās vietas, kur tā izskatījās zaļa un gluma, un tad vēl šur tur virspusē peldēja lillā naftas pleķi, un laiku pa laikam beigtas govis skumīgi peldēja uz jūru. Tāpat arī upe bija bīstama, jo tecēja dažādos ātrumos,- tā varēja bez brīdinājuma kļūt straujāka un aizraut laivu prom vai ievilkt tevi lēni virpuļojošā atvarā, un tad tu paliktu tur iestrēdzis stundām, veltīgi saukdams pēc palīdzības. Tajā bija nodevīgi sēkļi, kas varēja uzsēdināt tevi uz sēres vai nogremdēt lielāku kuģi, prāmi vai baržu, ja tā uzskrēja zemūdens klintij. Tajā bija duļķainas dzīles, kurās, Lūka iedomājās, varēja dzīvot jebkas neglīts, netīrs un rijīgs, un nekur, tas bija skaidrs, visā tās netīrajā plūdumā nebija nekā ēdama, ko vērts noķert. Ja kāds iekrita Silsilā, tad vajadzēja doties uz slimnīcu attīrīties, kur tad arī dabūja potes pret trakumsērgu.

Vienīgais labums no šīs upes bija tāds, ka tūkstošiem gadu laikā tā abās pusēs bija sastūmusi augstu zemes krastu, ko sauca par Dambi, tāpēc tā bija neredzama, ja vien neuzkāpi kādā no šiem Dambjiem un neparaudzījies lejup uz šķidro čūsku tur plūstam un nepaostīji tās briesmīgo smaku. Un, pateicoties Dambim, upe nekad nepārplūda, pat ne lietus

sezonā, kad tās līmenis cēlās, tāpēc pilsētai bija aiztaupits murgs, kad brūni, zaļi un violeti ūdeņi, glumu briesmoņu un beigtu lopu pilni, gāžas pa tās ielām.

Silsila bija strādājoša upe; tā pārvadāja graudus un kokvilnu, un kokus, un degvielu no laukiem cauri pilsētai uz jūru,- bet baržu vīri, kas rīkojās ar kravu uz garajiem, plakanajiem lih-teriem bija pazīstami savas nejaukās dabas dēļ; viņi runāja rupji; viņi ar pleciem nostūma tevi nost no ietves, un Rašī-dam Hallfam tikās teikt, ka Upes Vecis esot viņus nolādējis un pataisījis tikpat bīstamus un sliktus kā pašu upi. Kahani iedzīvotāji, cik spēdami, centās nelikties par upi ne zinis, bet nu Lūka attapās stāvam tieši pie tās kreisā, proti, dienvidu Dambja, brīnīdamies, kā gan viņš, nepakustinādams ne muskuli, te nokļuvis. Lācis Suns un suns Lācis bija viņam līdzās, no skata tikpat apjukuši kā viņš, un, protams, arī Nctētuks bija turpat, smaidīdams savu noslēpumaino smaidu, kas izskatījās gluži kā Rašīda Halīfas smaids, bet nebija.

"Ko mēs te darām?" Lūka noprasīja.

"Tavas vēlmes bija man pavēle," Netētuks atteica, sakrustodams rokas uz krūtīm. ""Nu tad aiziet," tu teici, un aiziet. Hokus-pokus!"

"Varētu padomāt, ka viņš ir nezin kāds džins, izlīdis nezin no kādas lampas," lācis Suns nosprauslājās Hārūna skaļajā balsī. "It kā mēs nezinātu, ka īstā Brīnumlampa pieder princim Aladinam un viņa princesei Badr al-Budūrai un tāpēc šeit tās nebūs."

"Mh," sacīja suns Lācis, kurš no dabas bija klusāks un praktiskāks, "cik vēlēšanos viņš īsti piedāvā? Un vai visi var vēlēties?"

"Viņš nav nekāds džins," lācis Suns lāciski noteica, "Neviens neko nerīvēja."

Lūka joprojām bija apjucis. "Kāda jēga nākt šurp, pie Smirdeļupes?" viņš vaicāja. "Tā vienkārši tek uz jūru, tāpēc, godīgi sakot, tā mums nekādi nenoderētu, pat ja tā nebūtu Smirdele, bet ir gan."

"Vai tu par to esi pārliecināts?" Netētuks vaicāja. "Vai negribi uzrāpties augšā uz Dambja un paskatīties?"

Tā nu Lūka kāpa, un Suns un Lācis kāpa līdz ar viņu, un, kad viņi tur nokļuva, Netētuks kaut kādā veidā jau sagaidīja viņus tur, augšā, — vēss kā kokakola uz klints. Bet tieši tobrīd Lūku neinteresēja tas, kā Netētuks ticis Dambja augšā, jo redzēja kaut ko tādu, kas burtiski nebija no šīs pasaules. Tur, kur vajadzēja būt smirdīgai Silsilai, plūda pavisam cita upe.

Jaunā upe spīdēja sidrabainā saules gaismā, spīdēja kā nauda, kā miljons pret debesīm pavērsti spoguļi, kā jauna cerība. Un, kamēr Lūka skatījās ūdenī un redzēja tur tūkstoš tūkstoš tūkstoš un vienu dažādu šķidruma pavedienu saplūstam kopā, apvijoties un savijoties, izplūstot citam no cita un pārvēršoties citā tūkstoš tūkstoš tūkstoš un vienā ūdens pavedienā, viņš pēkšņi saprata, ko redz. To pašu apburto ūdeni, ko pirms astoņpadsmit gadiem bija redzējis viņa brālis Hārūns Straumju Okeānā; tas bija kritis Vārdu Plūdos un no Stāstu Jūras caur Gudrības Ezeru tecējis viņam pretī. Tātad šī bija — tai vajadzēja būt — tai, ko Rašīds Halīfa bija nosaucis par pašu Laika Upi, un pilnīgi visa vēsture plūda viņa acu priekšā, pārvērsta mirdzošā, sajauktā daudzkrāsu stāstu straumē. Viņš, nejauši klupdams, bija paspēris soli pa labi un ienācis Pasaulē, kas nebija viņa paša, un šajā Pasaulē nebija Smirdeļupes, bet tās vietā bija šis brīnumainais ūdens.

Viņš paraudzījās uz to pusi, kurp plūda Upe, taču pie apvāršņa cēlās migla un aizsedza viņam skatienu.