Lūka un dzīvības uguns

"Tikai stāsts?" Netētuks to atkārtoja patiesās šausmās. "Tikai teika? Neticu pats savām ausīm. Nevar būt, ka tu, jaunais niecība, izteici tik muļķīgu piezīmi. Galu galā, tu esi mazs Piliens no Ideju Okeāna, Melšašāha sīks melsiens. Lai nu kuram puikam, bet tev gan pieklātos zināt, ka cilvēks ir stāstu stāstītājs dzīvnieks un ka stāsti ir viņa identitāte, viņa jēga un viņa dzīvības asinis. Vai žurkas stāsta stāstus? Vai bruņurupučiem ir vēstījuma nolūks? Vai ziloņi zi-iztēlojas? Tu zini tikpat labi kā es. Grāmatas iekvēlo tikai cilvēku."

"Bet tik un tā, Dzīvības Uguns... tā ir tikai pasaka," uzstāja lācis Suns un suns Lācis kopā.

Netētuks sašutumā iztaisnojās. "Vai es jums izskatos," viņš noprasīja, "pēc laumiņas? Vai varbūt es līdzinos elfam? Vai man pie pleciem izdīguši tīmeklim līdzīgi spārniņi? Vai redzat kaut pēdas no laumiņu pulvera? Kad es jums saku, Dzīvības Uguns ir tikpat ista kā cs, un tikai tās Nenoslāpējamā Liesma izdarīs to, ko jūs visi kārojat izdarīt. Tā pārvērtis lāci par cilvēku un suni par suņcilvēku, un tā ari būs mans gals. Lūka! Tu sīkais slcpkavnieks! To iedomājoties vien, tev acis iespīdas? Cik aizraujoši! Esmu starp slepkavām! Ko tad mēs gaidām, ko? Dodamies tagad? Aiziet! Tik, tak! Nedrīkstam zaudēt laiku!"

Tajā brīdī Lūkam kājas sāka justies tā, it kā kāds tām maigi kutinātu pēdas. Tad sidraba saule pacēlās virs apvāršņa, un tuvējā apkaimē izvērsās kaut kas nebijis, jo šī tuvējā apkaime nebija Lūkas īstā tuvējā apkaime, vai ne gluži. Pirmkārt, kāpēc saule bija sudraba krāsā? Un kāpēc viss bija tik spilgts, tik dvakojošs, tik trokšņains? Tāpat arī izskatījās, ka saldumi ielu tirgotāja ratos varētu garšot savādi. Jau tas, ka Lūka varēja saredzēt ielu tirgotāja ķerru, bija daļa no savādās situācijas, jo ķerra vienmēr bija novietota krustcelēs, no viņa mājas neredzama, un tur tā bija, tieši viņam priekšā, pilna ar tiem dīvainu krāsu, dīvainu garšu saldumiem, ar tām dīvainu krāsu, dīvaini spindzošām mušām bizenējot ap to. Kā tas bija iespējams? Lūka brīnījās. Viņš taču nebija izkustējies ne par soli, un tur tirgotājs gulēja zem ķerras, un ķerra acīmredzot arī nebija izkustējusies, un kā te bija tikušas krustceles, hm, pareizāk, kā viņš bija ticis līdz krustcelēm?

Jāpadomā. Viņš atcerējās zelta likumu, ko viņam bija iemācījis viens no skolotājiem, dabas zinību skolotājs misters Šcr-loks, vīrs ar pīpi un lupu, kas aizvien bija saģērbies klimatam nepiemēroti silti: izslēdz neiespējamo, un palikušais, lai arī neticams, ir patiesība. "Bet," Lūka domāja, "ko man iesākt, kad paliek tikai neiespējamais; kad neiespējamais ir vienīgais izskaidrojums?" Viņš atbildēja pats uz savu jautājumu saskaņā ar mistera Šcrloka zelta likumu. "Tad neiespējamais ir patiesība." Un šajā gadījumā neiespējamais izskaidrojums bija tāds: ja viņš nepārvietojas pa pasauli, tad taču pasaule pārvietojas garām viņam. Viņš paskatījās lejup uz kņudošajām kājām. Tā bija tiesa! Zeme slīdēja zem viņa basajām kājām,

noejot garām, viņu maigi kutinot. Ielu tirgotājs jau bija palicis tālu aiz muguras.

Viņš paskatījās uz Suni un Lāci, kuri sāka uzvesties tā, it kā būtu slidotavā bez slidām, šļūca un slīdēja pa kustošo ceļu un skaļi, pārsteigti iebilda. Lūka pagriezās pret Netētuku. "Jūs to darāt, vai ne?" viņš tam pārmeta, un Netētuks papleta acis, izstiepa rokas un nevainigi atbildēja: "Ko? Es atvainojos? Vai ir kādas problēmas? Es domāju, ka mēs steidzamies."

Pats sliktākais, vai varbūt — pats labākais, Netētukā bija tas, ka viņš vienmēr uzvedās tieši tā kā Rašīds Halīfa. Vaibsti kustējās tāpat, un rokas žestikulēja tāpat, un viņš smējās tāpat kā Rašīds, un viņš tieši tāpat tēloja nevainīgo, labi zinādams, ka tāds nav, gluži tāpat kā Rašīds, kad bija izdarījis kaut ko neveikli vai nepareizi vai bija iecerējis īpašu pārsteigumu. Viņam bija Rašīda balss, un viņa ļumīgais puncis bija Rašīda, un viņš pat sāka Lūku mīļi lutināt, kas bija tik rašīdiski. Lūka visu mūžu zināja, ka likumus nosaka māte un ka ar viņu jāapietas uzmanīgi, turpretim Rašīds bija, atklāti sakot, drusku pielaidīgs. Vai tas būtu iespējams, ka Rašīda raksturs ielavījies viņa nākotnes liktenī, Netētukā? Vai tāpēc šis bailīgais anti-Rašīds patiesībā mēģina Lūkam palīdzēt?

"Labi, apturiet pasauli," Lūka pavēlēja Netētukam. "Pirms kāds kaut kur dodas kopā ar jums, mums jātiek absolūtā skaidrībā par dažām lietām."

Viņam šķita, ka sadzird kaut kur augstu augstu un tālu tālu kādu ierīci apstājamies un attāli nokaucam, un viņam kājas vairs nekutēja, un Suns un Lācis vairs nešļūkāja. Viņi jau bija tikuši diezgan tālu prom no mājām un stāvēja, tā nu bija gadījies (vai ari nekāda sagadīšanās tā nebija), vairāk vai mazāk tieši tajā vietā, kur Lūka bija todien, kad viņš kliedza uz Kapteini Agu, kad kopā ar Rašīdu noskatījās cirka parādi jeb krātiņos ieslodzītajos zvēros. Pilsēta modās. No ēstuvēm ielu malās cēlās dūmi, tur brūvēja saldu, pienainu tēju. Pāris agri cēlušies veikalnieki taisīja vaļā slēģus un atsedza garas, šauras alas, pildītas ar audumiem, ēdieniem un tabletēm. Policists