Lūka un dzīvības uguns

"Ne-Būšu," Netētuks viņu izlaboja. "Tas ir pareizais tehniskais termins. Un, tā kā esmu vispirms atbildējis uz tavu trešo jautājumu, tad man jāpiebilst, pirmkārt, ka neviens mani nav sūtījis, bet viens mani aicināja, un, otrkārt, es tā īsti ne no kurienes nenāku, bet es nāku no kāda, un, ja tu bridi par to padomāsi, tad sapratīsi, kas tas viens un kāds ir, it ipaši tāpēc, ka tie ir viens un tas pats, un es tiem Abiem, kurš ir tikai Viens, esmu tik līdzīgs kā izspļauts."

Sidraba saule izgaismoja austrumpusi. Suns un Lācis izskatījās satraukti. Tik tiešām Lūkam bija laiks būt mājās un posties uz skolu. Soraija no uztraukuma nezinās, kur likties. Varbūt viņa sūtījusi Hārūnu pārmeklēt tuvējās apkaimes ielas. Kad Lūka atgriezīsies mājās uz brokastīm, viņu tur gaidīs deviņpadsmit dažādu veidu nepatikšanu. Taču Lūka nedomāja ne par brokastīm, ne par skolu. Šis nebija laiks domāt ne par brokastu pārslām, ne Žurksūdu, ne ģeogrāfiju. Viņš domāja par tādām lietām, par kurām savā mūžā tikpat kā nebija domājis. Domāja par Dzīvību un Nā—, nu, Ne-Dzīvi. Viņš joprojām nespēja izturēt to otru, nepilnīgo vārdu.

"Un Dzīvības Uguns var izglābt manu tēvu," Lūka sacīja. "Ja tu spēsi to priekš viņa nozagt," Netētuks teica, "tad, jā, nešaubīgi."

"Un tā arī atdos Sunim un Lācim viņu īsto dzīvi?" "Atdos."

"Un kas tad notiks ar jums? Ja mums izdosies?"

Netētuks neatbildēja.

"Jums taču nevajadzēs ie-sprāgt, vai ne? Jums nevajadzēs Ne-Rūt."

"Tā ir," Netētuks teica. "Nebūs mans laiks."

"Tad jūs dosities prom."

"Jā," Netētuks atbildēja.

"Jūs dosities prom un nekad neatgriezīsities."

""Nekad" ir garš vārds," Netētuks iebilda.

"Labi... bet jums ilgu laiku nebūs jānāk atpakaļ." Netētuks piekrītoši piešķieba galvu.

"Ilgu, ilgu laiku," Lūka nepiekāpās.

Netētuks saknieba lūpas un izpleta rokas, tā kā padodamies. "Ilgu, ilgu, ilgu —"

"Neprasi par daudz," Netētuks asi noteica.

"Un tāpēc jūs mēģināt mums palīdzēt, vai ne?" Lūka secināja. "Jūs negribat ie-sprāgt. Cenšaties glābt savu ādu." "Man nav ādas," Netētuks paskaidroja.

"Es viņam neuzticos," suns Lācis teica.

"Man viņš nepatīk," lācis Suns teica.

"Es neticu nevienam viņa vārdam," suns Lācis teica. "Man nevienu brīdi nav šķitis, ka viņš tā nu ņems un aizies," lācis Suns teica.

"Tas ir triks," suns Lācis teica.

"Tās ir lamatas," lācis Suns teica.

"Tur ir kāds slazds," suns Lācis teica.

"Tur jābūt kādam slazdam," lācis Suns teica.

"Paprasi viņam," suns Lācis teica.

Netētuks nocēla panamu no galvas, pakasīja pliko pakausi, nodūra skatienu un nopūtās. "Jā," viņš teica. "Tur ir viens slazds."

Patiesībā slazdi bija divi. Pirmais slazds, kā teica Netētuks, bija tas, ka vēl nevienam ne reizi visā Burvju Pasaules rakstītajā vēsturē vēl nekad nebija izdevies nozagt Dzīvības Uguni, kurai esot noteikta tik daudzējāda aizsardzība, ka, pēc Netētuka vārdiem, nepietiktu laika, lai noklausītos ne desmito daļu no tās. Briesmas esot gandrīz bezgalīgas, riski — galvu reibinoši, un tikai pārdrošs dēkainis ko tādu mēģinātu.

"Tas nekad nav darīts?" Lūka vaicāja.

"Nekad nav izdevies," Netētuks izlaboja.

"Kas notika ar tiem cilvēkiem, kuri mēģināja?" Lūka jautāja.

Netētuks izskatījās drūms. "Tev labāk nezināt," viņš atbildēja.

"Okei," Lūka teica, "tad kāds ir otrs slazds?"

Nolaidās tumsa — ne visur, tikai pār Lūku, Suni, Lāci un viņu dīvaino pavadoni. It kā Mākonis būtu aizsedzis Sauli, tikai Saule aizvien vēl bija redzama mirdzam austrumpusē pie debesīm. Šķita, ka arī Netētuks apmācas. Temperatūra nokritās. Dienas trokšņi izbaloja. Beidzot Netētuks ierunājās klusā, smagā balsī.

"Kādam jāmirst," viņš sacīja.

Lūka bija vienlaikus dusmīgs, apjucis un nobijies. "Ko jūs gribat pateikt?" viņš kliedza. "Kas tas par slazdu?"

"Ja reiz ir izsaukts tāds kā es," Netētuks teica, "tad par šo izsaukumu kādam no dzīvajiem jāsamaksā ar dzīvību. Piedod, bet tādi ir noteikumi."

"Stulbi noteikumi, atklāti sakot," Lūka noteica, cik stipri spēdams, kaut arī viņam vēderā viss sagriezās. "Kurš tos stulbos noteikumus izdomājis?"

"Kurš izdomājis Zemes pievilkšanas spēka, kustības un termodinamikas likumus?" Netētuks bilda. "Varbūt tu zini, kurš tos atklāja, bet tas nav viens un tas pats, vai ne? Kurš izgudroja Laiku vai Mīlestību, vai Mūziku? Dažas lietas vienkārši

Ir, saskaņā ar saviem Principiem, un tu tur neko nevari padarīt, un es ari — ne."

Lēnām lēnītēm tumsa, kas bija nolaidusies pār visiem četriem, izbaloja, un sudrabainā saulesgaisma pieskārās viņu sejai.

Lūka ar šausmām aptvēra, ka Netētuks vairs nebija tik caurspīdīgs kā pirmīt: kas varēja nozīmēt tikai to, ka Rašids Halīfa savā Miegā top vājāks. Ar to tad pietika. Nevarēja šķiest laiku pļāpāšanā. "Vai jūs man parādīsit ceļu uz Kalnu?" Lūka vaicāja Netētukam, kurš pasmaidīja smaidu, kas nebūt nebija priecīgs, un pamāja. "Okei," Lūka teica. "Nu, tad ejam."

3 Laika Upes kreisais krasts