Lūka un dzīvības uguns

Tomēr Lūka atcerējās reizi, kad viņa tēva rokas patiešām atdzīvojās.

Tā bija tiesa. Kad Lūka bija tikai pāris gadus vecs, tēva rokas atdzīvojās un pat domāja savas domas. Tām arī bija vārdi: viena bija Neviens (labā roka), bet otra Nieks (kreisā), un tās lielāko tiesu bija paklausīgas un darīja to, ko Rašīds lika, piemēram, vicinājās pa gaisu, ja viņš gribēja kaut ko uzsvērt (jo viņam dikti patika runāt), vai regulāri iebāza ēdienu mutē (jo viņam dikti patika ēst). Tās pat bija gatavas mazgāt to Rašīda daļu, ko viņš sauca par savu d-i-b-u-ā, kas, jāteic, bija ļoti laipni no to puses. Taču, kā Lūka atklāja, tām arī bija pašām sava kutelīga griba, it īpaši, ja viņš bija kaut kur tuvumā. Reizēm, kad labā roka sāka kutināt un Lūka lūdzās: "Beidz, lūdzu, beidz," tēvs atbildēja: "Ne jau es. Neviens tevi kutina," un, kad piebiedrojās kreisā roka, Lūka, raudādams no smiekliem, iebilda: "Tu — tu mani kutini," tēvs atbildēja: "Zini ko? Tas ir Nieks."

Taču pēdējā laikā Rašīda rokas ir norimušas un atkal ir vairs tikai rokas. Un patiesībā arī citas Rašīda daļas sāka norimt. Viņš gāja lēnāk nekā agrāk (kaut arī viņš nekad nebija gājis ātri), ēda lēnāk (kaut ne daudz), un, kas kreņķēja visvairāk, runāja lēnāk (un viņš aizvien bija runājis ātri, ļoti ātri). Viņš vairs neuzsmaidīja tik ātri kā agrāk, un reizēm, tā Lūka iztēlojās, šķita, ka domas tēva prātā arī kļūst lēnākas. Šķita, ka pat viņa stāstītie stāsti rit lēnāk nekā agrāk, un tas kaitēja biznesam. "Ja viņš tādā tempā nometīs ātrumu," Lūka nobažījies sev teica, "tad pavisam drīz viņš nobremzēs pavisam." Iedomājies pavisam apstājušos tēvu, iestrēgušu teikuma vidū, žesta vidū, soļa vidū, uz mūžiem sastingušu uz vietas, viņš sabijās, taču šķita, ka tieši uz to pusi viss iet. Ja vien kaut ko varētu izdarīt, lai Rašīds Halīfa atkal uzņemtu ātrumu! Tā Lūka sāka domāt, kādā veidā tēvu varētu paātrināt; kurš pedālis nospiežams, lai atjaunotu viņa gaistošo uzrāvienu? Taču, pirms viņam bija izdevies problēmu atrisināt, skaistā, zvaigžņotā naktī notika viena baisa lieta.

Vienu mēnesi un vienu dienu pēc lāča Suņa un suņa Lāča ierašanās Halīfu namā debesis, kas izliecās virs Kahani pilsētas, virs Silsilas upes un jūras viņpus tās, bija tik brīnumaini zvaigžņu pilnas, ka pat īgņzivis izpeldēja no ūdens dzīlēm pabrīnīties un pret pašu gribu sāka smaidīt (un, ja kādreiz esi redzējis smaidošu, izbrīnījušos īgņzivi, tad redzēsi, ka skats nav diezin cik skaists). It kā uzburta trekna galaktiku svītra liesmoja skaidrajās nakts debesīs, atgādinot visiem, kā viss bijis senos laikos, pirms cilvēki piesārņoja gaisu un paslēpa debesis skatienam. Smoga dēļ redzēt Piena ceļu bija kaut kas tik neparasts, ka ļaudis sasaucās starp mājām, aicinādami kaimiņus iznākt ārā uz ielas un paskatīties. Visi izlija no mājām un stāvēja, zodus gaisā pastiepuši, it kā visa tuvējā apkārtne gaidīt gaidītu kutināšanu, un Lūka bridi apsvēra iespēju kļūt par galveno kutinātāju, tomēr no šīs domas atteicās.

Šķita, ka zvaigznes tur dejo, virpuļo svinīgos un sarežģītos rakstos kā sievietes kāzās, uzpostas smalkākajās drānās, sievietes, kas mirdz balti zaļi sarkanos briljantos, smaragdos un rubīnos, sievietes dejo debesīs, smalku dārgakmeņu nokaisītas. Un zvaigžņu dejas atspoguļojās pilsētas ielās,- cilvēki nāca ārā ar tamburīniem un bungām un svinēja, it kā kādam būtu dzimumdiena. Arī Lācis un Suns svinēja, kaukdami un lēkādami, un Hārūns un Lūka, un Soraija, un viņu kaimiņiene Onītas jaunkundze dancoja. Tikai Rašīds svinētājiem nepiebiedrojās. Viņš sēdēja uz lieveņa un vēroja, un neviens, pat ne Lūka, nevarēja uzdabūt viņu kājās. "Es jūtos smagi," viņš sacīja. "Man kājas šķiet kā ogļu maisi un rokas kā bluķi. Laikam manā tuvumā kaut kādā veidā palielinājies zemes pievilkšanas spēks, jo mani velk pie zemes." Uz to Soraija noteica, ka viņš esot viens slinks tupenis, un pēc brīža ari Lūka ļāva tēvam tur sēdēt un ēst banānu no ķekara, ko viņš bija nopircis no garāmejoša tirgotāja, kamēr viņš, Lūka, skraidelēja apakš zvaigžņu karnevāla.

Lielā zvaigžņu izrāde turpinājās līdz vēlai naktij, un, kamēr tā ritēja, tā izskatījās kā priekšvēstnesis kaut kam labam, kā negaidīti laba laika sākums. Taču drīz vien Lūka saprata, ka ne uz to pusi. Varbūt tās īstenībā bija sava veida atvadas, pēdējās urravas, jo tonakt Rašīds Halīfa, leģendārais Kahani stāstnieks, aizmiga ar smaidu uz lūpām un banānu rokās, un zvaigznes atspīdumu pierē, un nākamajā rītā nepamodās. Viņš gulēja tālāk, klusītēm krākdams, saldu smaidu uz lūpām. Viņš nogulēja visu rīta cēlienu, pēc tam — visu pēcpusdienu, un nakti aiz nakts.

Neviens nespēja viņu pamodināt.