Magacitli

- Meklēsim? - viņš piemiedza ar aci Pelei. Terafims nesaprata šo jautājumu un samulsis paslēpās halāta krokās. Tad viņš izbāza aci uz kātiņa, atdarinot krabi.

- Pienācis laiks doties uz baseinu.

- Ak, jā, - jauneklis attapās. - Nastja nepiedos, ja nokavēšu!

Minūti vēlāk viņš jau steidzās uz tikšanos ar savu draudzeni, pa ceļam domājot, vai paziņot viņai par savām problēmām. Anastasija bija neatkarīga, nopietna un asu mēli apveltīta jaunkundze un varēja pamatīgi izsmiet sava drauga hobiju.

Atlidojām, mļa

Arī šoreiz neiztika bez piedzīvojumiem. Sākumā Losam šķita, ka aparāta kurss atkal šķērso komētas orbītu.

Zeme un Mēness jau sen palikuši aiz pakaļgala, pārvērtušies par lielu dubultzvaigzni. Visapkārt  bija miljoni kilometru tukšuma. Ceļotāji nomierinājās, ievirzīja lidojumu pareizajā virzienā, atslābinājās. Lai gan tas, visticamāk, vairāk attiecās uz Losu, nevis viņa ceļabiedru, kurš laiku pa laikam paskatījās caur sava teleskopa okulāriem. Tad viņš aizvēra acis un šķita iesnaudās. Loss, neskatoties uz atvieglojumu, kas radās pēc pirmajām divām lidojuma stundām, mocījās nepacietībā, domās paātrinot raķeti un modri lūkojās zvaigznēs. Viņš bija pirmais, kurš ieraudzīja sānis lidojošō dzirksteļu straumi, kas neizskatījās ka zvaigzne. Ieskatījās, un krūtīs aizrāvās elpa.

Aparāts tuvojās komētas astei!

Tomēr pēc dažām minūtēm kļuva skaidrs, ka saules staros mirdzošie nesaprotamie objekti,  nav asteroīdi vai akmens un ledus šķembas. Caur kosmosu orbītā ap zvaigzni lidoja sašķaidītu, sajauktu, saplosītu, saņurcītu, izdegušo ... raķešu un to fragmentu spiets! It kā kāds debesu sētnieks ar slotu saslaucījis pa Saules sistēmu izkaisītās, Losa aparātam līdzīgās metāla olas,  un atstājis tās kosmiskā kaudzē. Tūkstošu gadu laikā šis spiets izplūda uz sāniem, pārvēršoties par garu gružu, mazāku daļiņu un putekļu strēli, kas spiesta mūžīgi klīst kosmosa tumsā.

Ar drebuļiem Loss starp drupām saskatīja ari saliekušos cilvēka ķermeni sekstainā ķiverē. Tas nepārprotami bija viens no tiem, kurus Aelita sauca par Magacitliem. Viens no daudzajiem, kuri nesasniedza Marsu.

- Cik gan viņu ir šeit! - inženieris nočukstēja. - Tūkstoši! ... Kurp viņi lidoja? ... Kāpēc? ... Kas viņus pasauca šai ceļā? ... Ilgas, vientulība? ...

- Bailes, - pēkšņi atdzīvojās Augstais, kā parasti sašķobīdams lūpas nesaprotamā grimasē. - Viņiem uz Zemes nebija vietas.

Aparātu pēkšņi manāmi aizvilkta uz sāniem, pie no tumsas iznirušās atlūzu straumes.

- Kas tā par velnišķību?! - Loss attapās, nolūkodamies no tumsas iznirušajā antracīta melnajā kalnā, ap kuru virpuļoja aparātu atlūzas. - Asteroīds?

Augstais piebāza seju pie okulāriem, kādu brīdi skatījās uz kalnu, kuram bija tetraedra forma, kas pārklāta melniem, mirdzošiem kristāliem, kā drudža izsitumiem, mežonīgi palūkojās uz Losu.

- Apturiet mašīnu!

No pārsteiguma inženieris paklausīja.

Reaktīvā dzinēja rūkoņa, kas caur aparāta apšuvumu ieplūda kabīnē, apklusa. Sirds krita lejup! Iestājās bezsvara stāvoklis! Loss peldēja pār ložementu, kārpījās, svīstot no pārsteidzošajām sajūtām, tad  viņam izdevās satvert jostu un pievilkties.

Smaguma izmaiņas uz Augsto neatstāja nekādu iespaidu. Viņš pieķērās teleskopa caurulei, nenovēršot acis no okulāriem, un pacēlās gaisā, izpleties kā varde. Izspieda caur zobiem:

- Lūk kas viņus sadzina vienā vietā! ... Tātad es nekļūdījos, VIŅŠ ir šeit!

Loss arī pieķērās sekošanas ierīces okulāriem, ar acīm atrada melno kalnu ar pārsteidzoši precīzajām ģeometriskajām kontūrām, brīdi to aplūkoja. Bezsvara stāvoklī apdullušajā galvā griezās jautājums: kas ir šis kalns? ... Pēc tam radās otrais: kāpēc tas ir tik regulāri pareizs? ... Un trešais: varbūt tā ir mākslīga struktūra, kā piramīda? ...

Kaut kas nokrakšķēja gar mašīnas sāniem.

Loss attapās, ieraudzīja attālinošos apšuvuma gabalu ar sadriskātām malām, ieslēdza motoru. Raķetes rāviens iestūma ķermeni sēdeklī, aizrāva elpu. Bet Loss tomēr paspēja novirzīt aparātu gar bīstami tuvojošos dzelzs kaudzi un palielināja degvielas padevi. Tetraedra formas kristāliskajam melnajam kalnam bija milzīga masa, kas visus objektus piesaistīja pie sevis. Tiesa, nebija skaidrs, kāpēc akmeņi un kuģu šķembas nenokrita uz tā, bet lidoja nelielā attālumā.

Drīz vien atlūzu kaudze, ko vilka nezināmās izcelsmes kalns pazuda kosmosa tumsā. Loss optimizēja aparāta ātrumu, no pieres noslaucīja sviedrus. Paskatījās uz ceļabiedru, atmetušos sēdeklī ar to pašu melanholisko skatienu.

- Jūs teicāt - "viņš ir šeit"  Kas - viņš?

Augstais neatbildēja uzreiz:

- Tas ir Artefakts - topoloģiski izmainīts "golems".

- Kas? - Loss nesaprata.

- Labi aizsargāta mašīna darbam ekstremālos apstākļos. Kā viņš šeit nokļuvis, es nezinu, iespējams, ka transgessa stīgas pārrāvuma rezultātā notika kvantu hiperkopēšana ...

Loss klusēdams turpināja skatīties uz ceļabiedru. Tas izlieca lūpas.

- Kas dod man labas iespējas atrast ... - Loss gaidīja turpinājumu.

- Ko atrast?

- Vēl vienu artefaktu, - Augstais izvairījās no tiešas atbildes. - Pēc maniem aprēķiniem, tas ir paslēpts kaut kur uz jūsu Marsa.