Magacitli

Ceļinieki nolēma pagulēt. Tomēr kopš brīža, kad viņi atstāja raķeti pie Augstākās padomes ēkas, bija pagājušas vairāk nekā četrpadsmit stundas, bet viņi nebija atpūtušies un gandrīz neko ēduši. Apgaismojot ar laternu, viņi platformas būdiņā salika ēdienu, mazliet ieēda. Ūdens bija maz, tāpēc viņi ekonomējot, iedzēra katrs divus malkus. Tad likās gulēt.

Augstais apstaigāja platformu, kaut ko zem deguna burkšķēdams, iekārtojās tieši zem viziera uz deguna, nolika portfeli zem galvas un apklusa.

Loss arī apgūlās uz dzelzs platformas grīdas, jutoties neomulīgi, it kā visi piedzīvojumi ar viņu nebūtu notikuši patiesībā un Marsa alas vienkārši rādītos sapņos. Acu priekšā peldēja maigā un skumjā Aelitas seja ... asarainā Ihoškas seja ... sarkanarmieša Guseva dzīvespriecīgā seja, kurš zināja, kāpēc viņš dzīvo, uz briesmīgiem dzelzs zirgiem sēdoši bruņās iekalti magacitli, kas gāzās un pazuda ... pēdējais parādījās Tuskubs un draudēja viņam ar zizli ...

Loss noraustījās, bet nepamodās. Viņa miegs bija sekls un nemierīgs. Ja nebūtu noguruma, viņš diez vai vispār būtu aizmidzis.

 Viņu pamodināja metāliska žļakstoņa.

- Kas?! - viņš uzrāvās, mēģinot sataustīt mauzeri. Netālu uzplaiksnīja gaismas stars un nolaizīja tuneļa griestus.

- Celieties, Mstislav Sergejevič, - atskanēja ceļabiedra balss. - Jāiet. Netālu, apmēram desmit kilometru attālumā, ir kaut kādi lieli tukšumi, iespējams, zāles ar iekārtām. Ja palaimēsies, atradīsim citu transportu.

Loss ar grūtībām piecēlās, sajūtot sāpes locītavās, izberzēja acis, devās uz platformas malu.

- Kā jūs uzzinājāt par zālēm?

- Es nezinu - vienkārši jūtu. Leciet.

Loss pamasēja sāpošo - nogulēto - kaklu, izvingrināja roku locītavas. Viņš paņēma somu ar ieroču un pārtikas paliekām, nolēca uz tuneļa grīdas.

Abi devās ceļā, ik pa laikam ieslēdzot laternu, kuras stars acu priekšā kļuva arvien tumšāks. To varēja arī neieslēgt, bet viņi baidījās no akām un bedrēm.

Tunelis sazarojās. Bet rievas, pa kurām ripoja rati, pagriezās pa labi, tāpēc mēs devāmies turp.

Uzdūrās veselai skeletu kapsētai izplēnējušās drēbēs. Acīmredzot šeit notika cīņa starp marsiešiem, jo ​​visi skeleti bija mazi, gandrīz bērnišķīgi. Loss ar bailēm un riebumu pārkāpa tiem pāri, Augstais gāja drosmīgāk, krakšķinot kaulus. Viņš noliecās, paņēma kaut ko no grīdas, pagrozīja to pirkstos.

- Interesanti ... Pienāca arī Loss.

Ceļabiedrs rokā turēja mazu smaga zilgana metāla figūriņu: kails vīrietis sēdēja, salicis kājas zem sevis, ar rokām atbalstījies uz ceļgaliem. Viņam bija seja ar platiem vaigiem, knābja formas deguns un pieres vidū pietūkums kā spāres acs.

- Vai jums pazīstams šāds dieviņš?

- Hao, - Loss atbildēja. Marsieši viņu godināja vēl pirms Magacitliem.

- Interesanti, - domīgi atkārtoja Augstais. - Tātad Magacitli nav pirmie atnācēji uz Marsa? Vai šeit ir pabijuši arī citi viesi? Nu ko, esmu uz pareizā ceļa.

Viņš atkal devās uz priekšu, nepievēršot uzmanību kaulu brakšķēšanai zem kājām.

Abi nokļuva nelielā alā ar diviem izliektiem sudrabaini matētiem spoguļiem - griestos un grīdā, vienu virs otra.

- Lūkas? - Augstais mēģināja atvērt izcilni, un tas viņam izdevās.

 Degunā iesitās salda apreibinoša smaka. Sareiba galva. Pār ķermeni izskrēja sāpju adatas.

- Velns! - Augstais atlēca, aizcirta lūku. - Re kādi, nelieši! Tur ir gāze!

- K-kāda gāze? - inženieris nesaprata.

- oglekļa monoksīda koloidālā forma. Divas vai trīs ieelpas - un jūs būsiet debesīs! Šķiet, ka mēs patiešām esam pietuvojušies šīs karalienes pazemes īpašumiem.

- Magras ...

- Iesim tagad uzmanīgāk, klusāk. Es jūtu, ka priekšā kustas kaut kas dzīvs.

- Zirnekļi?

- Nē, zirnekļiem psi spektrs ir citāds. Tie ir cilvēki. Loss gribēja pajautāt, kas ir psi spektrs, bet ceļabiedrs jau bija aizgājis uz priekšu.

Pagāja garām virknei ieplaku, kurās stāvēja melns ūdens. Ieplakas izskatījās kā kāda milzu zvēra pēdas, jo tās gāja divās rindās, kas bija pakārtotas viena otrai. Loss nodrebināja plecus: šķita, ka kāds skatās mugurā. Panāca savu ceļabiedru.

- Varbūt tomēr pastāstīsiet, kas jūs patiesībā esat un ko meklējat?

Augstais, turpinot iet, pašķielēja uz viņu.

- Jo mazāk zini, jo labāk guli, Mstislav Sergejevič. Jūsu valodā trūkst jēdzienu un terminu, kas nepieciešami maniem skaidrojumiem.

- Jūs taču neesat no Petrogradas un neesat baltais virsnieks?

- Esmu bijušais uniformers un vispār neesmu no šīs Galaktikas, - Augstais pasmaidīja. - Pareizāk, esmu dzimis uz Zemes, bet ne uz tās, kur dzīvojat jūs, bet gan citā Dendrokontinuuma invariantā ... ē-e, tas ir, citā Visumā. Tur gandrīz viss ir tāpat kā pie jums, bet ir dažas atšķirības, kas mūsu invariantu pārvērta par ... ē-e, labi, teiksim, par paralēlu pasauli.

- Vai jūs jokojat? - Loss ar cerībām un šaubām nomurmināja.

- Nepavisam. Jūs jautājāt - es atbildēju. Nepiebāziet galvu ar nevajadzīgu informāciju, no tā jūsu problēma vienkāršāka nekļūs.

Vairākas minūtes gāja klusumā. Tad Loss pajautāja: