Magacitli

- Bet jūsu problēma kur? Kāpēc jūs ar mani atlidojāt uz Marsu? Ja jūs zināt visu un jums ir tādas lietas, - pamāja uz portfeli, - tad kāpēc jūs uzreiz neatradāties uz Marsa?

- Tā sanāca, - vilcinādamies atbildēja Augstais. - Man tik ātri nācās atstāt savas pagaidu mājas, ka nebija laika paņemt līdzi nepieciešamo kvestu.

- Ko?

- Komplekts izdzīvošanai ekstremālos apstākļos. Labi ka vismaz ZAK izdevās dabūt.

- Un kā jūs nonācāt uz Zemes?

- Viņi nobloķēja izejas uz transgressu, nācās izmantot kvantēto maģistrālo līniju.

- Kas - viņi?

- Klusāk! - Augstais apstājoties pacēla roku. Viņš izslēdza lukturīti.

Loss ieklausījās.

Klusums tunelī bija tāds, ka varētu dzirdēt, kā gar sienu skrien muša. Tomēr gar sienām nekas neskrēja, gaisa plūsma bija vāja, kaut arī bija jūtama, un tomēr Losam šķita, ka viņš dzird klusas, klusas, uz dzirdes robežas, nopūtas.

- Mēs gandrīz esam pie mērķa, - Augstais pazemināja balsi. - Vēl divi kilometri, un mēs nonāksim pie lielajām tukšumiem. Esiet uzmanīgs, centieties netrokšņot. No šejienes mūs neviens negaida, ir iespēja parādīties pēkšņi.

- Vai jūs domājat, ka tur ir... marsieši?

- Varbūt arī marsieši. Vai kaut kādi alu iemītnieki, kuri sargā ...

Loss gaidīja turpinājumu.

- Ko?

- Redzēsim, - ceļabiedrs izvairījās no atbildes.

Abi atkal devās ceļā, sasprindzinot redzi un dzirdi.

Viņi ceļā vairs nepievērsa uzmanību bijušās cilvēku klātbūtnes pēdām un nišām. Visbeidzot, priekšā parādījās vāja gaisma: kas norādīja izeju uz apgaismoto pazemi, ko solīja Augstais. Kāpēc tā bija apgaismota, tas kļuva skaidrs nedaudz vēlāk, kad ceļotāji tuvojās milzīgai zālei Marsa dzīlēs.

Zāle izrādījās dabiskas izcelsmes, pie tās velvētiem, robainiem griestiem karājās stalaktītu lāstekas, kas dzirkstīja prožektoru staros, un sienas - visas pārklātas iedobumiem, porām un izciļņiem - mirdzēja ar dārgakmeņu un minerālu kristāliem. Dažās vietās sienas bija apstrādātas, pārvērstas par gludiem paneļiem, uz kuriem dzirkstīja zelta uzraksti vai karājās dažadi, iespējams, rituāla nolūka priekšmeti. Arī alas centrālā daļa bija izlīdzināta, un ideālā apļa centrā atradās režģota metāla platforma, kuru balstīja bieza metāla caurule ar četriem piloniem, kuru augšdaļa pazuda griestu caurumā. Loss uzreiz nesaprata caurules mērķi, bet Augstais saprata:

- Svētais vēdeklis! Vēl viena raķete! Loss skeptiski pašūpoja galvu, ieskatījās, un nodrebēja. caurule patiešām bija raķete, tieši tā pati, kuru viņi ceļa sākumā redzēja šahtā. Tikai tā stāvēja vientuļa vai nu pamesta, vai iekonservēta, bet ap šo pilnā sparā ritēja dzīve. Starp mehānismiem, tiltiem, platformām, kabīnēm un mašīnām šaudījās marsieši pelēkos ietērpos, un viņu bija ne mazāk kā trīs simti. Palaišanas vietu apsargāja marsieši zaļās un dzeltenās formās. Tās bija Tuskubovas armijas krāsas, valdības karaspēka krāsas.

- Tuskubs ir šeit! - Loss nočukstēja. Augstais atskatījās, piespieda pie lūpām pirkstu.

- Gatavojieties, Mstislav Sergejevič, mēs ņemsim "mēli".

- Jūs esat prātā jucis! - attapās inženieris. - Viņu te ir tūkstošiem!

- Teiksim, ne vairāk kā trīs simti. Tomēr, pirmkārt, tie ir tikai nespēcīgie marsieši, nevis Magacitli, un, otrkārt, mēs uzbruksim pēkšņi, kas pastiprinās efektu, un, treškārt, viņiem patiešām vajadzētu zināt, kur atrodas jūsu princese. Tā ka uz priekšu?

Loss atkal sajuta biedra pārsvaru, kas kaitināja dvēseli, viņa viltīgos mājienus, kuriem pretoties nozīmēja atzīt savu vājumu.

Pagaidām vēl bija maza, bet ne izzūdoši maza iespēja sākt miera sarunas.

- Ko viņi tur dara? - Loss pamāja ar marsiešu skudru pūzni zāles centrā; tunelis ar rievām izveda viņus alas tālākajā galā, pie no griestiem nokrītuša akmeņu kalna, un no šejienes bija ērti vērot karavīru darbības.

- Izskatās, ka viņi mēģina salabot palaišanas mehānismu.

- Priekš kam?

- Droši vien, lai palaistu raķeti uz galvas saviem ienaidniekiem. Tuskubs acīmredzot tika iedzīts kalnos, un viņš nolēma savu pretinieku Husanu pārliecināt šādā veidā. Tiesa, ja šis milzenis pacelsies un uzsprāgs, baidos, ka notiks katastrofa.

- Kāpēc?

- Mans analizators liecina, ka šī briesmoņa iekšpusē ir ļoti pienācīga kodolbumba ar simt miljonu tonnu trotila ekvivalentu. No Marsa maz kas paliks pāri...

- Es īsti nesaprotu ...

- Ticiet man uz vārda, Mstislav Sergejevič. Šitos puišus ir jāapstādina, viņi nezina, ko viņi dara. Padomājāt? Izlēmāt?

Loss nomierināja savu satraukto sirdi, visu savu drāmu avotu. Saknieba lūpas.

- Padomāju ... Iešu pirmais. Viens pats! Mēģināšu satikties ar Tuskubu un... un pārliecināt viņu atteikties no saviem plāniem.

Augstais sašķobīja lūpas.

- Viņš jūs pat neklausīsies. Parasti pie sienas piespiestie diktatori izmanto katru iespēju, lai atriebtos ienaidniekam neatkarīgi no tā vai aiz viņiem kaut kas paliks pāri. Tuskubs ir tāds pats. Bet es jūs saprotu. Jūsu draudzene ir viņa rokās, un jūs nevēlaties ...

- Viņa ir Tuskuba meita!

- ...runāt ar viņu no spēka pozīcijām. Bet ja mēs sagrābsim palaišanas ierīci, viņš piekāpsies tā kā tā.