Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

Bija pats dienas vidus, un Lejaspilsēta valdīja burzma. Zem netīras miglas pārsega, kas klāja pilsētu, lidinoties ap jumtu galiem un darot blāvāku saules gaismu, ielās un sānieliņās dzīvi ritēja drudžaina darbošanās.

Notika īdzīga kaulēšanās un preču maiņa; ielu muzi­kanti spēlēja, ielas tirgotāji skandēja garām nelaižamus iz­devīgus pirkumus, no tumšiem, ēnainiem kaktiem savas žēlabainās prasības sauca ubagi, tomēr reti kurš apstājās, lai iemestu kādu monētu viņiem cepurē. Steigdamies šurp un turp, visi bija pārāk iegrimuši savās rūpēs, lai veltītu lieku domu kādam citam.

Nokļūt no punkta a uz punktu b, cik ātri vien iespē­jams, būt pirmajam, kas noslēdz darījumu, panākt labāko cenu, pārspējot sāncenšus, - lūk, ko Lejaspilsētā nozīmēja gūt sekmes. Bija vajadzīgi dzelzs nervi un acis pakausī, lai izdzīvotu; bija jāiemācās smaidīt, pat citam ceļot neslavu. Tā bija skarba dzīve, grūta dzīve, nežēlīga dzīve.

Tā bija uzmundrinoša dzīve.

Zarēns steidzās no baļķu dokiem cauri tirgus lauku­mam - nevis tāpēc, ka viņam pašam būtu kāda īpaša steiga, bet tāpēc, ka neprātīgā noskaņa bija lipīga. Šā vai tā, viņš pēc pieredzes bija iemācījies, ka tos, kuri nepielā- gojās vietējam bīstami straujajam ritmam, varēja nogāzt no kājām un samīdīt. Līdz ar "izvairies skatīties acis" un "neizrādi vājumu" viens no Lejaspilsētas galve­najiem likumiem bija "turies līdzi straumei".

Zarēnam bija nepatīkami karsti. Saule bija savā augstākajā punktā. Lai ^ gan to aptumšoja smacējošie, smirdīgie dūmi no metāl- lietuvēm, tā karsēja briesmīgi.

Nebija vēja, un, līkumojot garām veikaliem, letēm un stendiem, Zarēnam nāsīs sitās mulsinošs smaržu sajau­kums. Novadējies mežalus, nobrieduši sieri, piededzis piens un verdoša līme, grauzdēta priežu kafija un čurk­stošas tildera desiņas…

Vircotā desiņu smarža Zarēnam kā parasti atgādināja bērnību. Katru Vodgisa nakti meža troļļu ciematā, kurā viņš uzauga, pieaugušie mēdza mieloties ar tradicionālo tildera desiņu zupu. Cik sen tas tagad likās un cik tālu! Dzīve tolaik bija pavisam citāda: savrupa, ar savu kārtību, nesteidzīga. Zarēns klusībā pasmaidīja. Viņš nemūžam nespētu atgriezties tajā dzīvē. Tagad ne. Neparko, ne par visiem Dziļā meža kokiem.

Viņš turpināja ceļu pāri tirgus laukumam, kārdinošā de­siņu smarža kļuva vājāka, un to aizstāja cita smarža - smarža, kas uzjundīja pilnīgi citas atmiņas. Tā neapšaubā­mi bija svaigi miecētas ādas smarža. Zarēns apstājās un palūkojās apkārt.

Gara auguma tips ar slaktera asinssarkano ādu un tumš­sarkaniem matiem stāvēja pie sienas. Viņam kaklā bija pa- karināta koka paplāte, nokrauta ar aukliņās uzvērtiem ādas talismaniem un amuletiem, kurus viņš pārdeva vai - drīzāk - centās pārdot.

"Veiksmes amuleti!" viņš sauca. "Pērciet veiksmes amu­letus!"

Neviens viņu neņēma vērā, un, kad viņš pagājās uz priekšu, lai uzkarinātu kādu amuletu garāmgājēja kaklā, katrs šāds mēģinājums tika uzņemts ar aizkaitinātu galvas purināšanu, un goblins vai trollis, vai kāds cits aizsteidzās garām.

Zarēns skumji vēroja viņu. Sis slakteris - tāpat kā tik daudzi Dziļā meža iemītnieki, kas bija saklausījušies, ka Lejaspilsēta esot bruģēta ar zeltu, - te atklāja, ka īstenība ir pilnīgi citāda. Nopūties viņš pagriezās un jau gribēja iet tālāk, kad tieši tajā brīdī viņam garām drāzās īpaši ze­miska izskata alu gars skrandainās drēbēs un smagos zā­bakos.

"Veiksmes amuletu?" slakteris mundri piedāvāja un spēra soli uz priekšu, turēdams gatavībā ādas aukliņu.

"Aizvāc no manis savas slepkavīgās, sarkanās rokas!" alu gars ierēcās un mežonīgi atgrūda pastieptās rokas.

Slakteris apgriezās riņķī un nogāzās gar zemi. Veiksmes amuleti izbira uz visām pusēm.

Kamēr alu gars, pusbalsī lādēdamies, slāja tālāk, Zarēns piesteidzās klāt slakterim. "Vai tev nekas nekait?" viņš apjautājās, noliekdamies, lai palīdzētu viņam piecelties kājās.

Slakteris apvēlās apkārt un, acis mirkšķinot, paskatījās aug­šup uz Zarēnu. "Tādu rupjību," viņš žēlojās. "Es nezinu!" Viņš

novērsās un sāka uz paplātes vākt kopā amuletus. "Vienīgais, ko es cenšos darīt, ir godīgi nopelnīt kādu nieku iztikai."

"Tas nevar būt viegli," līdzjūtīgi teica Zarēns. "Tik tālu projām no tavām Dziļā meža mājām."

Zarēns labi pazina slakterus. Viņš reiz bija viesojies to meža ciematā un līdz pat šai dienai vēl aizvien valkāja aunradža ādas vesti, ko tie viņam bija uzdāvinājuši. Slak­teris pacēla acis. Zarēns pieskārās pierei sveicienam un vēlreiz pasniedza roku.

Tagad, kad amuleti, visi līdz pēdējam, bija vietā, slakteris roku saņēma un uzslējās augšā. Viņš pieskārās savai pierei. "Es esmu Stiegris," viņš teica. "Un paldies, ka apstājies apraudzīt, vai man nekas nekait. Vairums apkārtējo otra dēļ netērētu ne mirkli." Viņš pavīpsnāja. "Droši vien ne…" Viņš aprāvās.

"Kas ir?" jautāja Zarēns.

Slakteris paraustīja plecus. "Es tikai iedomājos, vai tu ne­gribētu nopirkt kādu no maniem veiksmes amuletiem." Un Zarēns klusībā smaidīja, kad slakteris nelūgts izvēlējās vienu no ādas talismaniem un sniedza to. "Kā būtu ar šo te? Tas ir ārkārtīgi iedarbīgs."