Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

Tumsas profesoru tas tiešām interesēja. Ļoti interesēja. Skābmiglas daļiņu klātbūtne varēja pareģot Lielās vētras tu­vumu. "Man jāapspriežas ar vējskārējiem un mākoņvērotā- jiem," viņš teica, "lai noteiktu, vai ari viņi ir konstatējuši pa­zīmes par Lielās vētras tuvošanos. Labi strādāts, manu zēn."

Vilniksa acis iemirdzējās, viņa sirds pārmeta kūleni. Viss gāja labāk, nekā viņš bija cerējis. Cenzdamies neradīt aizdomas, viņš turpināja tincināt veco profesoru. "Lielā vētra?" viņš nevainīgi jautāja. "Vai tas nozīmē, ka viens no Bruņinieku akadēmiķiem tiks sūtīts vētrasfraksa meklēju­mos?"

Profesors apliecināja, ka tā esot. Viņš uzsita pa papīru kaudzīti sev priekšā. "Un tas arī nebūs priekšlaicīgi, ja vien šie cipari ir pareizi," viņš teica. "Lielā klints, uz kuras stāv Sanktafraksa, vēl joprojām aug - lielāka un lielāka, kļūdama aizvien vieglāka…" Viņa balss pieklusa. Viņš bezcerībā papurināja galvu.

Vilnikss viņu iesāņus vēroja. "Un jums vajag vēl vairāk vētrasfraksa dārgumu glabātavā, lai uzkrautu tai svaru — lai… lai…"

Profesors sparīgi pamāja. "Lai saglabātu līdzsvaru," viņš teica un nopūtās. "Ir pagājis tik ilgs laiks, kopš kāds Bru­ņinieku akadēmiķis atgriezies ar jaunu vētrasfraksa pie­gādi."

Uz Vilniksa savilktajām lūpām parādījās smaids. "Un kurš bruņinieks tiks sūtīts šajā reizē?" viņš jautāja.

Profesors nosprauslājās. "Gaismas profesora aizstāva­mais. Kvintinijs… nu, kā viņu sauc?"

Vilnikss saviebās. "Kvintinijs Verdžinikss," viņš teica."

"Mans tēvs!" iesaucās Zarēns, nespē­dams vairs ne mirkli ciest klusu. "Es nezināju, ka viņš pazinis Vis­augstāko Akadēmu. Ari to ne, ka viņš ir bijis Bruņi­nieku akadēmijā…" Za­rēns domīgi apklusa. "Bet es jau gan tik daudz ko nezinu par viņa dzīvi, iekams viņš bija kļuvis par debesu pirātu," Za­rēns piebilda.

"Ja vien tu uz bridi pievaldītu mēli," neiecietīgi teica kāpurputns, "tad var­būt…" To pārtrauca izmisīga smilkstēšana, kas nāca no veikala iekšpuses.

Nākamajā mirklī Svīdlēnis parādījās durvīs bāls kā drēbe, burkšķēdams par to, ka plēsoņpūns - klejojošs plēsīgs putns ar zvērīgi robotu knābi un kā asmens asiem nagiem - nupat esot izmaucies no valga un uzklupis nelaimīgam klēpjasildim.

"Vai ar to viss ir kārtībā?" jautāja Zarēns.

"Kārtībā?" nosēcās Svīdlēnis. "Ar klēpjasildi? Nē, ar to nav kārtībā. Visriņķī zarnas. Un par klēpjasildi var dabūt

labu naudu. Man būs jāaiziet pakaļ dzīvnieku pūšļo­tājam," viņš nomurmināja. "Lai sašuj to atkal kopā." Viņš paskatījās uz Zarēnu, it kā būtu ieraudzījis viņu pirmo reizi. "Vai tev var uzticēties?" viņš jautāja.

Zarēns pamāja ar galvu.

"Hmm," Svīdlēnis norūca. "Tā kā tu vēl aizvien esi šeit, varbūt tu varētu pieskatīt veikalu, kamēr es būšu projām? Tajā varētu atrasties kaut kas tev derīgs."

"Jā, labi," teica Zarēns, cenzdamies neizrādīt pārāk lielu dedzību.

Tiklīdz Svīdlēnis bija ārpus dzirdamības robežas, kāpur­putns tūlīt pat vēlreiz lūdza viņu atbrīvot. Bet Zarēns bija nelokāms. "Visam savs laiks," viņš sacīja. "Galu galā nav nekā sliktāka par stāstu, kas beidzas tā stāstīšanas vidū."

Kāpurputns klusā balsī kurnēja. "Kur tad es paliku? A, jā. Vilnikss un tavs tēvs… Viņi abi iestājās Bruņinieku aka­dēmijā vienā un tajā pašā rītā, un tomēr kopš pirmās dienas Kvintinijs Verdžinikss aizēnoja visus pārējos jau­nos, daudzsološos - Vilniksu ieskaitot. Paukošanā, loka šaušanā, bezieroču divcīņā viņam nebija līdzīgu. Kuģojot

vētras dzinējus - debesu kuģus, kas īpaši domāti Lielo vētru izsekošanai, - viņš bija nepārspējams."

Zarēns lepni staroja un iedomājās sevi vajājam kādu Lielo vētru. Šūpoties un zvalstīties, līdz kuģis uzķer vēja virpuļus, un tad izlauzties līdz mieram iekšpusē…

"Es vēlos uzmanību!" nošņācās kāpurputns.

Zarēns vainīgi pacēla acis. "Es jau klausos!" viņš iebilda.

"Khem!" ar šaubām teica kāpurputns, sabozdams kakla spalvas. "Kā jau es teicu, profesors paskaidroja Vilniksam: ja Lielā vētra tiktu apstiprināta, tad - kā to prasīja tradīcija - Kvintinijs Verdžinikss tiktu iecelts bruņinieku kārtā un nosūtīts uz Krēslas mežu. Ja Debesis būtu labvēlīgas, viņš atgrieztos ar vētrasfraksu.

Vilnikss pasmaidīja savu īpašo smaidu. Neizdibināmo, neģēlīgo. Beidzot bija pienācis laiks pieskaities tematam, kuru viņš visu laiku bija gribējis noskaidrot. "Šis… vētras- frakss," viņš teica tik nevērīgi, cik nu vien spēja. "Kad es biju Bruņinieku akadēmijā, bieži tika runāts, ka tā esot visbrīnišķīgākā viela, kāda jebkad bijusi. Mums stāstīja, ka vētrasfraksa lauskas īstenībā esot tīrs zibens," viņš turpināja lišķīgā, nodevīgā balsī. "Vai tas var būt tiesa?"