Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

Tumsas profesors neveikli pasēdās uz priekšu savā tronī. "Ko tas jaunais muļķis tagad dara?" viņš nevarēja saprast. Viņš redzēja, kā Vilnikss paceļ vienu no saviem kruķiem un viegli piesit ar to kausam. "Malūdens upes labie ūdeņi vairs nav tādi kā agrāk," viņš iesmējās un tad vērsās pie zālē sēdošajiem. "Tādā gadījumā — vai nebūtu pienācis laiks beigt muļķot pašiem sevi? Visas šīs muļ­ķības par Bruņinieku akadēmiju. Par "vētras vajāšanu".

Par "svēto vētrasfrakšu"." Viņš nepatīkami pavīpsnāja. "Kad pēdējo reizi atgriezās kāds Bruņinieku akadēmiķis? Vai to man pateiksiet? Kas noticis ar visiem pārējiem?"

Zāli pārskrēja murdoņa. Garlinijs Džernikss? I.idijs Fē­likss? Petronijs Metrakss? Kur viņi tagad bija? Murdoņa pieņēmās spēkā. "Pirms septiņiem gadiem pēdējais Bru­ņinieku akadēmiķis, vārdā Skrīdijs Tollinikss, pacēla buras…" Vilnikss turpināja.

"Tas bija pirms astoņiem gadiem!" kāds iesaucās.

"Gandrīz deviņiem!" sauca cits.

Vilnikss viltīgi pasmīnēja. Viņš zināja, ka tagad tie viņam ir rokā. "Gandrīz deviņi gadi," viņš paziņoja, vār­diem atbalsojoties visapkārt zālē. Viņš pavērsās pret Kvin- tiniju Verdžiniksu un apsūdzoši norādīja viņa virzienā. "Un mēs visas savas cerības liekam uz viņuV Viņš ieturēja dramatisku klusuma brīdi. "Kāpēc lai viņš gūtu sekmes tur, kur citiem - tik traģiski - nav veicies?"

Tieši tad Lielā zāle spēcīgi sagrīļojās. "Deviņi gadi!" Vil- nikss atkal iesaucās. "Mums tūlīt pat kaut kas jādara!" Zāle sagrīļojās otru reizi. "Bet kas?" No griestu plaisām bira pu­tekļi. "Atbilde ir vienkārša, mani draugi," Vilnikss pazi­ņoja. "Mums jāgatavo jaunas ķēdes."

Visi noelsās, tad zālē iestājās klusums. Plāns tiešām bija vienkāršs. Tas bija arī nedzirdēts. Visu laiku bija bijusi tikai viena ķēde: Enkura ķēde.

Pirmais klusumu pārtrauca kāds vecākais lektors no Gaisa pētniecības fakultātes. "Ķēžu ražošana nozīmētu jaunas fabrikas, jaunas metāllietuves, jaunas kalves," viņš teica. "Malūdens upe jau ir piesārņota." Viņš pameta ar galvu uz kausu, ko Verdžinikss vēl aizvien turēja rokās. "Mēs riskējam padarīt ūdeni pilnīgi nedzeramu."

Visas acis pievērsās Vilniksam, . .

kurš labsirdīgi smaidīja. Tad, domās piezīmēdams, ka par šo jautājumu mļ ļ vecākais lektors jāapbalvo ar pilnu ļKjp

profesūru, viņš aizkliboja atpakaļ pie Verdžiniksa un satvēra kausu. Ar brīvo roku viņš izvilka no sava tērpa sudraba lodveida

medaljonu un iemērca to duļ­ķainajā šķidrumā. Acumirklī ūdens kļuva kristāltīrs. Viņš at­deva kausu Verdžiniksam, kurš iedzēra malku. "Tas ir salds," viņš teica. "Tīrs. Dzidrs. Tas ir kā ūdens no Dziļā meža avotiem."

Gaismas profesors satvēra kausu un arī iedzēra. Viņš ska­tījās ar samiegtām acīm. "Kā tas ir iespējams?" viņš prasīja.

Vilnikss nesatricināmi skatījās pretī. "Tas ir iespējams kāda apbrīnojama atklājuma dēļ," viņš teica. "Mana ap­brīnojamā atklājuma dēļ." Viņš piesita medaljonam. "Šim jaukajam nieciņam iekšā ir tik spēcīga viela, ka ar mazu kripatiņu pietiek, lai vienu indivīdu nodrošinātu ar dzera­mo ūdeni uz veselu gadu." Viņš pieyērsās neticīgo akadē­miķi! rindām. "Šis vētr…" Viņš aprāvās. "Ši viela, kuru es par godu mūsu mīļotajai lidojošajai pilsētai saucu par frakspulveri, vēsta jaunu sākumu. Tagad mēs varam no­drošināt Sanktafraksas nākotni, gatavojot tās ķēdes, kuras mums tik ļoti nepieciešamas, un droši apzinoties, ka mums nekad nebūs jācieš slāpes."

Zālē atskanēja gaviles. Vilnikss kautrīgi nolieca galvu. Kad viņš atkal pacēla acis, skatienā kvēloja gaidāmās uz­varas satraukums. "Mani sabiedrotie Brīvo tirgoņu apvie­nībā tikai gaida atļauju, lai sāktu darboties ar ķēdēm," viņš turpināja. "Dabiski," viņš turpināja, "tie sadarbo­sies vienīgi ar Visaugstāko Akadēmu - tas ir, ar jauno Visaugstāko Akadēmu."

Viņš pagriezās apkārt un cieši uzlūkoja Gaismas un Tumsas profesorus. "Jo ko gan jūs vēlētos - šo ākstu pāri, kas ar saviem mistiska­jiem rituāliem un bezjēdzī­gajām tradīcijām pa abiem noveduši Sanktafraksu līdz sagrāves malai? Vai arī jūs vēlaties kādu, kas piedāvā pārmaiņas, svaigu sākumu, jaunu kārtību?"

No visām Lielās zāles pusēm sāka atbalsoties saucieni: "Svaigu sākumu" un: "Jaunu kārtību." Tā atkal sagrīļojās. "Un jaunu Visaugstāko Akadēmu - Vilniksu Pomploniju," pasludināja topošais Gaisa pētniecības profesors. Pārējie sāka skandēt šos vārdus. Vilnikss aizvēra acis un baudīja viņu slavinājumus, kas pieņēmās spēkā.

Beidzot viņš pacēla acis. "Lai notiek jūsu prāts!" viņš sauca. "Es, jūsu jaunais Sanktafraksas Visaugstākais Aka- dēms, runāšu ar apvienību pārstāvjiem. Ķēdes tiks gata­votas. Un Sanktafraksa, kas nonākusi bīstami tuvu aiz­mirstībai, tiks izglābta!""

Kāpurputns skumji paskatījās uz Zarēnu. "Tikai viena vie­nīga persona palika vienaldzīga," viņš teica. "Tas, kurš pašā pēdējā brīdī bija redzējis, ka viss, pēc kā viņš bija tiecies, tiek viņam laupīts. Tavs tēvs Kvintinijs Verdžinikss. Viņa seja nocietinājās. Bija kaut kas tāds, ko tie viņam neatņems: debesu kuģis, kas bija būvēts īpaši viņam. Vētras dzinējs.