Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

"Lieliski," viņš nožāvājās un stīvi piecēlās kājās. Viņš izstaipījās, pakasījās, ar roku izklaidīgi paberzēja galvu un atkal nožāvājās. "Tas, kas jādara."

Viņš platiem soļiem pie­gāja pie masīvas dzelzskoka lādes, kas stāvēja istabas stūrī, izvilka no tērpa kro­kām smagu dzelzs atslēgu un pietupās. Saulrietā viņam bija norunāta tikšanās ar Sime- nonu Ksintaksu, pašreizējo Apvienības Galvu.

Pirms tam viņš gribēja no­svērt atlikušo frakspulveri un aprēķināt, tieši cik il­gam laikam dārgo kripatiņu

pietiks. Atslēga pagriezās ar klu­su klikšķi, vāks čīkstot atvērās, un Visaugstākais Akadēms skatījās lejup tumsā, kas pavērās lādes iekšpusē. Viņš noliecās un

sadabūja stikla pudelīti, pacēla to pret logu - un nopūtās.

Pat viņš varēja redzēt, ka šķidrais pulveris ir gandrīz izlietots.

"Protams, problēma," viņš nomurmināja, "bet vēl ne kritisks stāvoklis. Tomēr labāk to nosvērt. Izrēķināt, tieši cik daudz frakspulvera daļiņu paliek. Kaulēties ar Ksin- taksu no neziņas viedokļa būtu fatāli…" Uzbudināts viņš atliecās atpakaļ. "Bet vispirms man kaut kas jādara sakarā ar šo neciešamo niezi."

Labi, ka Minuliss, viņa kalpotājs, uzmanīgs līdz pēdējam sīkumam, bija atcerējies muguras kasīkli. Tā bija glīta lietiņa ar tīra zelta rokturi un nagiem no pūķa ilkņa. Visaugstākais Akadēms locījās aiz labpatikas, kasīdams sev muguru uz augšu un leju, un atgādināja sev - kā viņš parasti to darīja -, ka lielākie prieki dzīvē bieži vien ir tie vienkāršākie. Viņš nolika kasīkli un - nolēmis rēķināšanu vēl mazliet atlikt - ielēja sev glāzi vīna no karafes, kuru Minuliss arī bija iedomājies atnest.

Viņš šķērsoja istabu un nostājās cilvēka auguma spo­guļa priekšā, pasmaidīja, iztaisnojās un pacēla galvu. "Par tevi, Vilniks Pomplonij," viņš teica, paceldams glāzi. "Par Sanktafraksas Visaugstāko Akadēmu."

Tajā brīdī atsākās urbšana - skaļāk nekā iepriekš. Lido­jošā klints nodrebēja, Iekšējā svētnīca sašūpojās, un spo­gulis notrīsēja. Visaugstākais Akadēms tik ļoti satrūkās, ka ļāva glāzei izslīdēt no pirkstiem. Tā saplīsa ar klusinātu klinkš, un izlijušais vīns izplūda pa balto paklāju kā asinis.

Visaugstākais Akadēms pagriezās un riebumā pagāja nost. Tieši tad viņš aiz muguras izdzirdēja šņākoņu, kurai sekoja briesmīgs blīkšķis. Viņš sastinga. Pagriezās. Un tur, saplīsis tūkstoš gabaliņos, uz grīdas gulēja spogulis. Pie- tupies viņš pacēla stikla gabalu un pagrozīja to rokā.

Kā viņa vecmāmiņa mēdza teikt? Kad saplīst spogulis, būs bēdas drīz. Viņš skatījās tumšajā acī, kas raudzījās viņam pretī no robainā gabala, un pamirkšķināja. "Tas gan ir labi, ka tu neesi māņticīgs," viņš teica un kladzinoši iesmējās.

III Dumbrāj ā

Nokgoblinu vadone - neliela auguma plecīga sieviete, vārdā Mima, - paostīja gaisu, pieskārās talismanu un amuletu kolekcijai sev ap kaklu un spēra soli uz priekšu. Viņa saviebās, kad mīkstie dubļi izspiedās uz augšu starp viņas īsajiem, resnajiem kāju pirkstiem.

Skrīds Pirkstgriezis nicīgi noskatījās uz viņu. "Tu vēl joprojām domā, ka jūs spēsit šķērsot Dumbrāju paši saviem spēkiem?" viņš jautāja.

Mima neievēroja viņu un brida tālāk. Klunkš. klunkš, klunkš šļakstēja gaišie, lipīgie dubļi, apņemot vispirms viņas potītes, tad lielus, tad ceļus. Viņa apstājās un pacēla

acis. Šķita, ka Dumbrājs bezgalīgi stiepjas viņai priekšā. Pat tad, ja viņa kaut kādā brīnumainā kārtā tiktu otrā pusē, viņa zināja, ka ne vecajam Torpam, ne mazajiem nebija nekādu izredžu.

"Labi," viņa sacīja un dusmās pagriezās, - to darot, iegrimdama vēl dziļāk. "Galu galā, mēs varbūt varētu iz­mantot pavadoni." Viņa parāva uz augšu svārkus. Dubļi pacēlās vēl augstāk. "Palīdzi mums tikt laukā no šejienes," viņa teica.

Skrīds pagāja uz priekšu un pastiepa kaulainu, baltu roku. Tāpat kā Dumbrājs, kas bija viņa mājas, viss viņa ķermenis bija izbalējis netīru palagu krāsā. Viņš izvilka goblinu atpakaļ drošībā un, iespiedis rokas sānos, skatījās lejup uz viņu.

Goblinu sieviete rakņājās savā somā. "Piecdesmit no katra," viņa sacīja. "Tā tu teici. Tātad…" Viņa skaitīja mo­nētas. "Kopā pieci simti."

Skrīds papurināja galvu. "Cena ir kāpusi," viņš paskaid­roja izsmējīgā balsī ar deguna pieskaņu. "Simt no katra. Tik daudz tas tagad tev maksās."

"Bet tie ir visi mūsu ietaupījumi," viņai aizrāvās elpa. "No kā lai mēs dzī­vojam, kad mums izdosies sasniegt Le- jaspilsētu?"

Skrīds paraustīja plecus. "Tās ir jūsu raizes," viņš teica. "Es jūs ar varu ne­spiežu nākt man līdzi. Ja jūs varat šķērsot Dumbrāju ai­tā dubļu akačiem un indīgajiem gāzu izmešiem - nemaz nerunājot par kampējlempjiem, dūņu zivīm un baltajiem kraukļiem, kuri jūs saplosīs, tiklīdz ieraudzīs… Bet jūs varat izvēlēties."

Mima drūmi skatījās uz pārējiem savas ģimenes locek­ļiem, kas spiedās kopā bariņā krastā. Viņa saprata, ka izvēle ir vienkārša. Vai nu viņi ieradīsies Lejaspilsētā bez graša, vai neieradīsies nemaz.

"Tas ir tūkstotis," viņa nopūtās, pasniegdama naudu. "Bet tava cena ir ļoti augsta, tā gan."