Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

Viņš aiz pretīguma no­spļāvās un aizsoļoja pa zā­les grīdu. Pie durvīm viņš apstājās, pagriezās. "Ja es, Kvintinijs Verdžinikss, ne­varu apliecināt sevi kā Bru­ņinieku akadēmikis, tad es apliecināšu sevi kā Māko­ņu Vilks, debesu pirāts," viņš skaļi noauroja. "Un es tev dodu solījumu, Vilniks Pomplonij. Tu un tavi no­devīgie draugi no apvienī­bām nožēlosiet šo dienu, cik ilgi vien dzīvosiet." To pateicis, viņš aizgāja."

Kāpurputns skumji papurināja galvu. "Protams, nekas nekad nav tik vienkārši," viņš teica. "Par spīti tava tēva at­vadu vārdiem, pagāja daudzi mēneši, iekams viņa izaici­nošais solījums piepildījās. Viņa pirmajā neveiksmīgajā ceļojumā gandrīz gāja bojā gan viņš, gan viņa kuģis - tie­šām, vienīgais labums no tā bija viņa pirmā tikšanās ar Akmens Pilotu. Viņš bija spiests slapstīties, turēt Vētras dzinēju drošā enkurvietā un pieņemt vietu uz kāda no apvienības kuģiem, līdz sapelnīja pietiekami claudz naudas un ieguva slepeno informāciju par apvienībām, un varēja mēģināt vēlreiz." Kāpurputns nogrozīja un sa- miedza acis. "Tas apvienības kapteinis, kura padotībā viņš beigās nonāca, bija bēdīgi slavenais Multinijs Gob- trakss…"

"Tieši uz viņa kuģa piedzimu es," domīgi teica Zarēns. "Bet kā bija ar pašu Sanktafraksu?"

Kāpurputns nosprauslājās. "Neraugoties uz Vilniksa skaistajiem vārdiem par svaigu sākumu un jaunu kārtī­bu, situācija strauji pasliktinājās. Kā tu zini, mūsdienās Lejaspilsētas iedzīvotāji strādā kā vergi metāllietuvēs un kalvēs, gatavodami ķēdes un atsvarus, lai balstītu Enkura ķēdi. Viņiem izdodas noturēt Sanktafraksu vietā - bet tik vien. Tas ir nebeidzams uzdevums. Un visu laiku Mal- ūdens upe kļūst aizvien vairāk un vairāk piesārņota. Vie­nīgi pateicoties frakspulvera daļiņām, ko Vilnikss Pom- plonijs piegādā sev uzticīgajiem apvienību biedriem, Lejaspilsēta vēl nav aizrijusies pati ar saviem mēsliem līdz nāvei."

Zarēns samulsumā papurināja galvu. "Un Vilnikss?" viņš jautāja. "Ko viņš no tā visa iegūst?"

"Bagātību un varu," kāpurputns vienkārši atbildēja. "Apmaiņā pret dzeramo ūdeni apvienības apber Vilniksu un viņa jauno Lietusgaršotāju fakultāti ar visu, ko vien viņi varētu vēlēties, - un vēl vairāk. Kamēr vien frakspul- vera drusciņas tiek piegādātas."

"Bet skaidrs, ka šāda situācija nevar turpināties mūžīgi," piezīmēja Zarēns. "Kad frakspulveris beigsies, Vilniksam Pomplonijam nāksies ņemt vēl vētrasfraksu no dārgumu glabātavas."

Kāpurputns piekrītoši pamāja. "Tieši to viņš arī dara," viņš teica. "Un Tumsas profesors ir bezspēcīgs viņu aptu­rēt. Turklāt vēl - jauna frakspulvera ieguve ir izrādījusies grūti paveicama. Par spīti tūkstošiem mēģinājumu - dau­dzi no tiem beigušies traģiski neviens nav spējis atkār­tot tā pirmā eksperimenta rezultātus."

"liet tas ir neprāts!" iesaucās Zarēns. "Jo vairāk vētras- fraksa paņem no dārgumu glabātavas, jo vairāk ķēžu viņiem jāražo. Jo vairāk ķēžu tiek ražots, jo lielāks kļūst ūdens piesārņojums. Un, jo lielāks ūdens piesārņojums, jo vairāk viņiem vajag frakspulvera, lai to attīrītu!"

"Tas ir apburtais loks," teica kāpurputns, "tā nu tas ir. Briesmīgs apburtais loks. Un divdesmit gadus pēc tās no­zīmīgās sapulces Lielajā zālē situācija izskatās drūmāka nekā jebkad gan Sanktafraksai, gan Lejaspilsētai. Iegrimu­ši paši savās rūpēs, gan lietusgaršotāji, gan apvienību biedri paliek akli pret to, kas notiek viņiem apkārt. Bet, ja nekas netiks darīts - un darīts drīz, tad tas ir tikai laika jautājums, iekams visam pienāks sabrukums."

"Bet ko var darīt?" jautāja Zarēns.

Kāpurputns paraustīja plecus un piešķieba galvu. "Tas nav manā ziņā, ko teikt." Viņš pagrieza sarkanu aci pret Zarēnu. "Tā," viņš teica, "mans stāsts ir galā. Vai tagad tu atbrīvosi mani?"

Zarēns vainīgi sarāvās. "Protams," viņš sacīja un izdabū­ja no piedurknes nazi. Viņš atkal sāka grozīt šauro asmeni piekaramajā atslēgā. Atskanēja kluss klikšķis. Atslēga bija

vaļā. Viņš atkabināja piekaramo atslēgu un atvēra dur­tiņas.

"Oi!" atskanēja dusmīgs kliedziens. "Tu teici, ka tev varot uzticēties! Pie plašajām Debesīm, kā tev liekas, ko tu pašlaik dari?"

Zarēns pagriezās un aiz šausmām noelsās. Tas bija Svīdlēnis, beidzot atgriezies ar zvēru ārstu, un nāca viņam virsū kā trakais.

"Es nevaru…" viņš izdzirda kāpurputna žēlabas. "Palīdzi man, Zarēn."

Zarēns atskatījās. Kāpurputnam bija izdevies dabūt laukā no būra galvu un vienu spārnu, bet durtiņas bija mazas, un tā otrs spārns bija sagriezies atpakaļ un iesprūdis. "Ej atpakaļ iekšā un mēģini vēlreiz," Zarēns deva norādījumus.

Kāpurputns darīja, kā likts, sakļāva spārnus un atkal izbāza galvu laukā. Svīdlēnis bija viņiem gandrīz klāt, pie sāniem viņam šūpojās smaga nūja. Zarēns pasnie­dzās uz augšu un, aplicis rokas putnam ap kaklu un pleciem, uzmanīgi pavilka. Svīdlēnis pacēla

"Nu aiziet!" Zarēns izmisīgi mudināja.

"Gandrīz jau…" kāpurputns sasprindzinājās. "Man… Iz­devās!" Tas izmēģinot sasita spārnus - vienreiz, divreiz tad atspērās pret būra malu un pacēlās gaisā. Acīmredzot ieslodzījums tam nebija kaitējis.