Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

Tumsas profesors svinīgi palocīja galvu, un, kad atkal ierunājās, viņš it kā skandēja senu tekstu. "Tas, ko dēvē par vētrasfraksu," viņš vēstīja, "rodas pašā vidū Lielajai vētrai - varenam viesulim, kas reizi vairākos gados vei­dojas tālu aiz Malaszemes robežām, kas atnes izkveldētus vējus ar sēra smaku, kas auro un dzirksteļo, šķērsojot debesis uz Krēslas meža pusi. Tur Lielā vētra dod sev vaļu. Tā raida vienu vienīgu milzīgu zibens šautru, kas izdrāžas cauri smagajam krēslas gaisam un iegrimst mīk­stajā zemē. Tajā brīdī tā pārvēršas par cietu vētrasfraksu, kas pusgaismā mirdz. Godājams ir tas, kam izdodas būt tāda skata lieciniekam."

Vilniksa acis alkatīgi dzalk- stīja. Tīrs zibens! - viņš do­māja. Kādam gan spēkam va­jadzētu būt katrā vētrasfraksa gabaliņā! Viņš pacēla acis. "Un… ēē… kā tieši tas izska­tās?"

Profesora sejas izteiksme kļuva sapņaina. "Nepārspēja­mi skaists," viņš teica. "Kris­

tāls, kas dzirksti, kas mirdz, kas spīguļo…"

"Un tomēr tas ir smags," sacīja Vilnikss. "Vismaz tā es mācījos, liet cik smags?"

"Savas rašanās ausmā tas nav smagāks par smiltīm. To­mēr pilnīgajā tumsā, kas valda dārgumu glabātavā Sank- tafraksas vidū, uzpirksteņa tiesa sver vairāk nekā tūkstotis dzelzsmalkas koku," profesors viņam paskaidroja. "Tas nodrošina atsvaru pret pašas klints lidotspēju. Bez tā lido­jošā pilsēta sarautu savus stiprinājumus un aizlidotu atklā­tās debesīs…"

Vilnikss teatrāli pakasīja pakausi. "Ir kaut kas, ko es ne­saprotu," viņš teica. "Ja kristāli un lauskas ir tik smagi, tad kā vētrasfraksu iznes cauri tuneļu tumsai līdz dārgumu glabātavai?"

Tumsas profesors nopietni nopētīja jaunekli." "Iespē­jams," teica kāpurputns, pārtraukdams pats savu stāstu, "ka tikai uz brīdi viņš apšaubīja jaunā mācekļa motīvus. F.s neesmu drošs. Tāpat es nevaru pateikt, kas beidzot izšķīra to, ka viņš uzticēja Vilniksam šo informāciju. Bet viņš to uzticēja gan. Tas bija lēmums, kas izšķīra Sankta- fraksas vēstures gaitu. "Vētrasfraksu transportē gaismas kastē," viņš paskaidroja, "tās izstarotā gaisma ir kalibrēta, lai tā pilnīgi atbilstu krēslai."

Vilnikss novērsās, lai slēptu savu līksmi. Ja gaismas kasti varēja lietot, lai vētrasfraksu ienestu iekšā, tad, protams, viņš sprieda, kasti varētu lietot, lai to iznestu laukā. "Var­būt es pats to varētu apskatīt?" viņš piesardzīgi ieteicās.

"Nekādā ziņā ne!" Tumsas profesors noskaldīja, un Vil­nikss saprata, ka ir aizgājis par tālu. "Neviens nedrīkst uz­lūkot vētrasfraksu," profesors teica. "Neviens, izņemot Bruņinieku akadēmiķus un dārgumu glabātavas sargu - un tas esmu es pats. Tā ir zaimošana, ja necienīgas acis gūst baudījumu no vētrasfraksa šķīstības," viņš cēli pazi­ņoja. "Tāda rīcība, Vilniks, sodāma ar nāvi.""

Kāpurputns brīdi dramatiski klusēja. …Tajā mirklī vējš pēkšņi mainīja virzienu. Sanktafraksas lidojošā klints tika aiznesta uz rietumu pusi, un, kad visas ķēdes nostiepās, tā spēcīgi noraustījās. ""Es saprotu," Vilnikss pazemīgi teica. "Ak, Vilniks," profesors turpināja jau maigākā balsī. "Es nezinu, vai tu to patiesi saproti. Tur laukā ir tik daudz tādu, kas iekāro vētrasfraksu paši sev. Negodīgi vējskārēji un nodevīgi mākoņvērotāji, kas ilgi nedomās, lai skartu… lai vērotu…" Spēcīgi drebuļi pārskrēja viņa augumam. "Lai eksperimentētu ar vētrasfraksu, ja viņiem liktos, ka tas var kalpot viņu nolūkiem.""

Kāpurputns uz brīdi apklusa, iekams turpināja savu stāstu. "Nākamajā rītā agri," tas teica, "dārgumu glabātavas sargs būtu redzējis izstīdzējušu stāvu slepus zogamies pa dārgumu glabātavas gaiteni, ja viņš savā postenī nebūtu iemidzis. Nelūgtais nācējs kaulainajās rokās bija sagrābis gaismas kasti. Kastē atradās daži vētrasfraksa gabali." Zarēnam aizrāvās elpa. Vilnikss tos bija nozadzis. "Vilnikss steidzās atpakaļ uz Mācekļu laboratoriju Lie- tusgaršotāju torņa virsotnē," kāpurputns turpināja. "Viņš kā uzvarētājs nolika kasti pie kājām nepacietīgi gaidošai jaunu lietusgaršotāju grupai un ar plašu žestu atvēra vāku. Vētrasfraksa kristāli mirguļoja un staroja tā, kā neko citu viņi nebija redzējuši mirdzam. "Tīrs zibens," teica Vil­nikss. "Ja mēs spēsim atbrīvot un savaldīt tā enerģiju, tad kļūsim par visvarenākajiem akadēmiķiem, kādus Sank­tafraksa jebkad zinājusi."

Lietusgaršotāji strādāja stundu pēc stundas, tomēr, lai ko viņi mēģināja - vai tā būtu šķīdināšana, saldēšana, kausēšana vai kristālu sajaukšana ar citām vielām -, ne­vienam neizdevās atklāt, kā atbrīvot vētrasfraksa spēku.

Aiz loga rietēja saule. Gaisma kļuva zeltaini oranža.

Pēkšņi, dodams vaļu neapmierinātībai, Vilnikss pacēla stampu un spēcīgi trieca to uz leju, dusmās sašķaidīdams vienu drumslu. Pēc mirkļa viņu pārņēma nožēla. Viņš bija iznīcinājis vērtīgo vētrasfraksu."

Kāpurputns samiedza acis. "Vismaz tā viņš iesākumā domāja. Tomēr, kad Vilnikss uzmanīgi ieskatījās, viņš ieraudzīja savas darbības iznākumu. Kristāli bija pārvērtu­šies par sēpijas pulveri, kas trauka dibenā kustējās kā dzīvsudrabs. "Es nezinu, kas tas ir," Vilnikss teica pārē­jiem, "bet pagatavosim to vēl."