Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

Tika paņemta otra lauska. To ievietoja otrā piestā. Pa­cēla otru stampu. Ārā bija satumsis. Tad visi mācekļi, iz­ņemot pašu Vilniksu, kas bija aizņemts ar pulvera bēršanu burciņā, sapulcējās apkārt. Stampu trieca uz leju, un - BUMS!"

Zarēns aiz pārsteiguma satrūkās.

"Zibens spēks bija atbrīvots veiksmīgi," kāpurputns no­sprauslājās. "Bet ar visšausmīgākajām sekām. Eksplozija brāzās cauri tornim, pusi no tā saārdīdama gruzdošos gruvešos; tā satricināja Sanktafraksu līdz pašam vidum, nostiepjot veco Enkura ķēdi gandrīz līdz trūkšanai. Sprā­dzienā tika nogalināti mācekļi. Visi, izņemot vienu."

"Vilniksu Pomploniju," Zarēns nočukstēja.

"Tieši tā," teica kāpurputns. "Tur viņš gulēja uz grīdas, tik tikko dzīvs, bet vēl spiezdams burciņu pie krūtīm. Gaisā bija jūtama mandeļu smarža. Apdullis un apjucis Vilnikss

skatījās uz vētrasfraksa pulveri. Kas nebija izdevies otrajā reizē? Viņš nevarēja saprast. Kas bija noticis?

Kad viņš paslējās augšā, balstīdamies uz elkoņa, bur­ciņā no brūces vaigā iepilēja asiņu lāse. Tiklīdz tā saskā­rās ar pulveri, biezās, sarkanās asinis pārvērtās par kristāl­dzidru ūdeni…"

Kāpurputns kļuva bezgala nopietns. "Nu pār Sankta- fraksu savilkās draudoša krīze," tas svinīgā balsī teica. "Pateicoties iedomīgā, jaunā lietusgaršotāja neprātīgajai rīcībai, senā ķēde bija bīstami tuvu trūkšanas punktam. Vēl jo ļaunāk, vētrasfraksa zādzības dēļ dārgumu glabā­tavā bija radies iztrūkums. Tā kā klints lidotspēja ik die­nas pieauga un tā kā bija mazāk tā, kas to nosvērtu uz leju, klints cēlējspēks kļuva neizturams.

Bija tikai viens cerību stars: vējskārēji un mākoņvērotāji bija apstiprinājuši, ka Lielā vētra tiešām tuvojas. Tādēļ ar steigu tika sarīkota inaugurācijas ceremonija. Kvintinijs Verdžinikss bija jāieceļ bruņinieku kārtā, tin tad viņš dotos uz Krēslas mežu vajāt Lielo vētru, lai meklētu vēt- rasfraksu."

"Pa to laiku," kāpurputns turpināja, "Vilnikss, lauzīdams galvu, gulēja slimības gultā. Iespējams, ka viņam nebija izdevies savaldīt zibens enerģiju, bet viņš aptvēra, ka viņa radītais vētrasfraksa pulveris jau pats par sevi bija brī­nums - viens graudiņš, iemests visnetīrākajā ūdenī, acu­mirklī to attīrīja. Ko tik nedotu sadraņķētās, smirdošās Lejaspilsētas iedzīvotāji par viņa brīnumaino pulveri? "Jebko," viņš alkatīgi nočukstēja. "Pilnīgi jebko!"

Negaidīdams, kamēr viņu izraksta, Vilnikss pameta slim­nīcas palātu un atgriezās sagrautajā tornī, kas piederēja lietusgaršotājiem - vai drīzāk lietusgaršotajam, jo viņš bija palicis viens pats. Tur viņš sāka darboties. Visam va­jadzēja būt gatavam lielajai dienai.

Beidzot šī diena pienāca. Uzlēca saule, gaismas kūļi iespīdēja pa austrumu arku Lielajā zālē, kur jau bija sapulcējusies Sanktafraksas padome.

Gaismas profesors un Tumsas profesors - attiecīgi baļ­ļās un melnās mantijās - sēdēja zāles priekšpusē pie gal­da, uz kura atradās zobens un kauss. Viņiem iepretī rin­dās sēdēja Sanktafraksas akadēmiķi. Bija pārstāvētas visas nozares: Mākoņu koledža, Vēja akadēmija, Ledus un sniega institūts; gaisa sijātāji, dūmakas šķirotāji, miglas zondētāji… Un ar kruķiem - vienīgais atlikušais Lietusgar- šotāju fakultātes loceklis.

Garš, spēcīgi veidots, jauns bruņinieks šķērsoja zāli un nometās ceļos Gaismas profesora priekšā. "Tās varas vār­dā, kas man dota, - ak, zinību alkas, ak, prāta asums," paziņoja profesors, paceldams vispirms kausu un tad zo­benu, "es stādu priekšā jūsu atzīšanai Kvintiniju Verdži- niksu no Bruņinieku akadēmijas."

Profesors palūkojās lejup uz ceļos nometušos stāvu. "Vai tu, Kvintinij Verdžiniks, apzvēri pie visa viedā, ka Bruņinieku akadēmijas Ordenim kalposi ar sirdi un

prātu, neapliecinot citu uzticību kā vien uzticību Sank- tafraksai?"

Kvintinijs nodrebēja. "Es zvēru," viņš teica."

Zarčna sirds vai plūda pāri malām aiz lepnuma. "Mans tēvs!" viņš domāja.

""Un vai tu tāpat apzvēri, ka savu dzīvi veltīsi vētras- fraksa atrašanai? Ka tu vajāsi Lielās vētras? Ka…" Profesors ievilka elpu, lēni un dziļi. "Ka tu neatgriezīsies, iekams un kamēr nebūsi paveicis savu svēto meklējumu?""

Kāpurputns pagriezās un nopētīja Zarēnu ar savu ne­mirkšķinošo skatu. "Viņa tēvs - tavs vectēvs - Vēja Šakālis bija debesu pirātu kapteinis. Cik nikns uz viņu bija Kvintinijs, kad vecais bija piesolījis viņu kalpošanai Bruņinieku akadēmijā, jo viņš bija gribējis sekot vecā pēdās. Tomēr tagad… Tagad! Vārdos nevar izteikt, cik lepns viņš jutās, saņemot augstāko pagodinājumu, kādu Sanktafraksa spēja piešķirt. "Kvintinij," viņš izdzirda profesoru klusi sakām, "vai tu apzvēri?"

Kvintinijs Verdžinikss pacēla galvu. "Es zvēru!" viņš teica.

Tad Gaismas profesors paliecās uz priekšu un pasnie­dza kausu Kvintinijam. "Dzer!" viņš teica. Kvintinijs pacēla kausu pie lūpām. Gaismas profesors paņēma zobenu, tu­rēja to augstu viņam virs galvas un gaidīja, līdz Kvintinijs iztukšos kausu. Un gaidīja, un gaidīja… Bet Kvintinijs nekustējās, nespēdams iedzert biezo, smirdīgo šķidrumu.