Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

-           Nodrošiniet stiprinājumu! uzsauca Zarēns. Mēs dodamies iekšā virpulī… tagadl

OTRĀ NODAĻA VĒTRAS VIRPULIS

Pasaule, kurā viņi tika iemesti, bija sarkana. Viņus sagaidīja karsta, kā no krāsns nākusi gaisa brāzma, un Zarēna ausis pildīja šausmīga kliegšana. Viņa vēders sarāvās, elpa pārvērtās elsās, un, kad viņam izdevās pavērt aci, vējš lika gaužām asarām līt pār vaigiem.

-     Augstās Debesis! viņš iekliedzās.

Viņi atradās briesmīga vētras virpuļa trakojošajā, sar­kanajā rīklē. Visapkārt gaudoja un auroja mutuļojošas plūsmas. Tomēr šeit, centrālajā, rāmajā punktā, valdīja vēss, baismīgs klusums.

-            Stingri pievelc grotburu, Zarp! — Zarēns sauca, pār­kliedzot rēcošo gaisu. Un kārtīgi pārbaudi, vai visi gali ir nostiprināti!

-Jā, kaptein! tas sauca pretī.

Virpulis bija neiedomājami plašs. Šķita, ka pašas debe­sis pārvērtušās par lielu, rijīgu zvēru. Un Malas dejotājs atradās tajā iekšā: aprīts, apēsts.

-           Turieties cieši! Zarēns kliedza. Gūm, pieķēdējies pie stūresrata un noturi mūs stabilus.

Pinkulācis steigšus paklausīja. Zarēns pievērsās buru un korpusa atsvaru svirām. Ta kā vējš riņķoja aizvien ātrāk un ātrāk naidīga, sarkana siena, kas viņus ietvēra, nepārtraukti draudēja novirzīt kuģi no kursa un ieraut tās šausmīgajā juceklī -, bija vitāli svarīgi saglabāt līdz­svaru, kamēr viņus iesūca dziļāk un dziļāk.

-     Ko nu? Zarēns uzsauca kāpurputnam.

-      Griezties atpakaļ nav iespējams! putns nodārdināja. Mēs dodamies iekšā Vētras mātes nevaldāmajā sirdī, vietā, kur dzimst negaisi un viesuļi, kur valda šausmu neprāts. Un tomēr tās pašā vidū valda pilnīgs rāmums un…

-     Un? Zarēns sauca pretī. Gaiss bija pārvērties par ledaini zilu, un mazi, nikni krusas graudi dzēla viņam sejā.

-    Turklāt, putns dārdināja, pa pusei pazudis mutuļo­jošas miglas gubā tālu priekšā, tieši tur mēs atradīsim tavu tēvu, ja kāds no mums paliks dzīvs.

Pēkšņi Zarēnu sagrāba lielas skumjas. Viņš nokrita ceļos, un spēcīgas elsas plosīja viņa ķermeni. Mežeklis iekliedzās augstā balsī, tajā skanēja spalgas skumjas. Slīts saritinājies gulēja pie raudošā Purvaina kājām. Mazie krusas graudi uz klājiem izsita šausmīgu ritmu.

Kas notika? Zarēns netika gudrs. Kas bija šīs visu aprijošās skumjas? Viņš pietrausās kājās. Tas gandrīz nevarēja vinu noturēt.

Zarps Aungans, zemu nokāris galvu, nometās ceļos un ieaurojās kā ievai­nots tilders. Kāpēc? viņš gaudoja, un viņa ķermenis aiz bēdām krampjaini sarā­vās. Kāpēc tev vajadzēja mirt?

Spoliņš nošjūca lejā pa mastu un notupās viņam blakus. Zarp, manu draudziņ! viņš lūdzās.

Bet Zarps viņu nevarēja sadzirdēt. Un, kad viņš pacēla galvu, viņa neko neredzošās acis skatījās ozolu elfam garām.

-    Ak, Stiegri. Mans brāli! viņš sauca. Mans nabaga, nabaga brāli… Viņš sabruka uz klāja, piesegdams galvu no krusas graudiem.

Zarēns satvēra stūresratu. Viņam aiz muguras pinkulāča Gūma skaļās gaudas pārspēja visas pārējās skaņas. Tad mutuļojošā, zaļā migla klusi uzpeldēja pāri priekšga­lam. Bieza un ļauna tā locījās ap klāju, aizsedzot skatam komandu. Līdz ar pēkšņajām laika maiņām komandas šņuksti pārvērtās par baiļu kliedzieniem.

Zarēns nodrebinājās, kad viņu skāra zaļā migla. Ta iespiedās ādā, atdzesējot līdz pat kaulu smadzenēm. Viņu sagrāba pilnīga panika.

-      Mēs esam nolemti nāvei! viņš kliedza. Mēs nekad neizglābsimies. Mēs visi iesim bojā šajā šausmī­gajā vietā. Mēs…

-     Pēc skumjām bailes, no tālienes atlidoja kāpurputna balss. Tas arī pāries. Esi drosmīgs, kapteini Zarēn.

Zarēns papurināja galvu. Migla izklīda, un šaus­mas sāka atlaisties. Tagad viegli smidzināja, lietus lāses mirdzēja un mir­goja kā mazi dārgakmeņi. Spārnmīlis Slīts atmeta galvu un pilnā balsī iesmē­jās. Zarēns uztvēra lietus valgmi. Viņam reiba galva. Viss bija tik brīnišķīgi, tik skaisti, tik neizsakāmi…

-      Āāāāā! Slīts ieklie­dzās.

Zem sevis Zarēns varēja redzēt vecāko stūrmani, kas streipuļoja atpakaļ no balustrādes un izmisīgi plēsa sev seju. Viņa galvu un plecus ieskāva zibens lode, no kuras tārpveida gaismas taustekļi locījās pār viņa šausmu pārņemto seju. Mežek­lis iekliedzās un aizlēca, meklēdams patvērumu, jo pār klāju nosprakšķēja jauni dzirksteļojoši zibens pinumi.

-      Metieties lejā! uzsauca Zarēns, kura pacilātības izjūtas bija pēkšņi pazudušas.

Spārnmīlis Slīts, šķietami būdams bez dzīvības, bija sakņupis uz klāja blakus Zarpa Aungana ķermenim.

-      Glābiet mūs! Glābiet mūs! Mežeklis sauca skaļā un skanīgā balsī.

-        Mums jādodas uz priekšu! Zarēns atkliedza pretī.

Un tad nolaidās sarkanā migla.

Bieza, asa un kodīga migla ar gruzdoša koka smaku neļāva Zarēnam skaidri redzēt. Viņš jutās niknuma

pārņemts. Viņa acis kvēloja. Viņa nāsis iepletās. Viņa zobi sakodās.

Tikai negriezties atpakaļ! viņš plosījās, sizdams pa stūresratu.