Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

Malas dejotājs satraucoši saslējās un ievibrējās. Zarēns metās pie svirām ar kaula rokturiem, grūstī­dams tās uz vienu un otru pusi. Šķita, ka debesu kuģis noelšas, kad tā atsvari un sviras rāvās pretējos virzie­nos. Blakus viņam pat Gūms nespēja turēties pretī sar­kanās miglas iedarbībai.

- Vū! viņš auroja un, dusmu trakuma pārņemts, raustīja balustrādes, un sita caurumus debesu kuģa sānos. VŪŪŪŪ!

Zarēna iekšējais nik­nums pieņēmās spēkā. Ta visa bija kāpurputna vaina, šī jezga, šis ārprāts: pirmkārt, jau tas fakts, ka viņi bija devušies atklātās debesīs.

-     Esi nolādēts! viņš auroja. Kaut tu sapūtu atklātās debesīs!

Viņam aiz muguras pinkulācis nikni rēca, plēsdams nost durvis un sadragātas lūkas un katru norauto koka šķēpeļu gabalu mezdams pār bortu. Malas dejotājs, kas čīkstēja un krakšķēja, tagad bija zaudējis vadību. Mu­tuļojošais virpulis^to varētu kuru katru mirkli saraut gabalos.

Zarēns noskrēja lejā uz galveno klāju un piesteidzās pie bugsprita. Sarkanā migla pildīja viņa muti, iekrāsoja

acis un pielēja muskuļus ar mežonīgu un svešu spēku. Vājprāts pieņēmās spēkā; viņa sajūtas uzbruka. Viņš kļuva akls pret to, ko viņa acis mēģināja parādīt, kurls pret to, ko viņa ausis spēja saklausīt. Ar zobenu rokā viņš cirta, kapāja, dūra, un pinkulāča briesmīgie rēcieni visu laiku skanēja viņam ausīs.

Tad viss iegrima tumsā.

Zarēns atvēra acis, sev visapkārt atklājot piena bal­tumu. Malas dejotājs karājās tukšajā telpā nedrošā leņķī pilnīgi nekustīgs.

-     Mēs to paveicām, — viņš klusi noteica pie sevis un pārsteigts paskatījās apkārt. Viss pēkšņi šķita skaidrāks un asāks nekā jebkad iepriekš.

Zarps Aungans gulēja sakņupis, vēl aizvien šņukstē­dams. Spārnmīlis Slīts, saņēmis galvu rokās, nekustē­jās. Purvainis bija bez samaņas, masta šķēpele viņa labo kāju bija pienaglojusi pie klāja. Blakus viņam masta un takelāžas palieku kaudzē, galīgi pārguris, gulēja pinkulāča lielais, spalvainais augums, un smagā, sēcošā elpa liecināja, ka viņš vēl ir dzīvs. Viena lielā ķepa balstījās pret ozolu elfu Spoliņu. Spoliņa smilksti rādīja, ka arī viņš turas pie dzīvības. Mežeklis sēdēja priekšgalā un purināja galvu no vienas puses uz otru.

-     Es neko nedzirdu, viņš monotoni atkārtoja.

Akmens Pilote parādījās tiltiņa kāpņu augšgalā.

Zarēns vāri pasmaidīja. Paskat, viņš teica. Ar mani viss ir kārtībā. Vai tev nekas nekaiš?

No kapuces dziļumiem atskanēja apslāpēta balss. Ak, kaptein, tā klusi teica.

-      Kas ir? Zarēns jautāja. Es… Viņš sekoja vir­zienam, kurā rādīja Akmens Pilotes izstieptais pirksts. Tas veda uz viņa paša rokām. Viņš paskatījās lejup un ieraudzīja vienā rokā ļenganas virves gabalu, otrā paša zobenu. Ko es esmu izdarījis? viņš nomurmināja.

Lēni, ar bailēm viņš pavilka virvi uz savu pusi. Nebija nekādas pretestības. Tūlīt pat virves gals pārvēlās pāri balustrādei un nokrita uz klāja viņam pie kājām. Tas bija gludi nocirsts.

-     Kāpurputn! Zarēns iekliedzās. Kāpurputn, kur tu esi?

Atbildes nebija. Kāpurputns viņa ceļvedis un aizstā­vis bija projām. Zarēns ar šausmām pievērsās Akmens Pilotei.

-     Kas ir noticis? viņš nočukstēja.

-     Es… es mēģināju tevi apturēt, Akmens Pilote sacīja. Bet tu man biji par spēcīgu. Tu lamājies un lādējies. Tu satvēri virvi un vilki to uz savu pusi. Kāpurputns, kad tā spārni atsitās pret bugspritu, iekliedzās. Tad tu pacēli zobenu un dūri…

Zarēnam aizrāvās elpa. Vai es to nogalināju? viņš jautāja.

-     Es nezinu, Akmens Pilote atbildēja. Pēdējais, ko es atceros, ir tas, ka Gūms notrieca mani uz grīdas.

-     Mana komanda, mana komanda, Zarēns purināja galvu. Kas ar viņiem tagad notiks?

Akmens Pilotes lielā, smagā kapuce pagriezās no vie­nas puses uz otru. Ar acs kaktiņu Zarēns manīja kaut ko melnbaltu pārslīdam pār slīpo klāju. Viņš atskatījās īstajā brīdī, lai redzētu vienu no kāpurputna astes spal­vām pazūdam aiz balustrādes un pārslīdam pār izvirzīto dzegu. Tai pazūdot mirdzošajā tukšumā, Zarēns nodrebinājās, apzinoties to neģēlību, ko bija pastrādājis. Lie­lais kāpurputns, kas kopš izšķilšanās bija viņu pieska­tījis, bija zudis, iespējams, miris, turklāt no viņa rokas.

-      Ko lai es daru? viņš bēdīgi jautāja. Viņš izvilka savu tālskati un lūkojās visapkārt. Pienainais baltums tagad atmirdzēja visās varavīksnes krāsās: skurbinoši, valdzinoši sarkanā un oranžā, un dzeltenā, un…

Akmens Pilote satvēra viņu aiz elkoņa un uzstājīgi iesaucās: Skaties uz turieni!

Zarēns atrāva tālskati no acs un samiedzās pret balto gaismu. Kas ir? Es… Un tad viņš to ieraudzīja. Tur, vīdot miglā, bija kāds ēnains apveids, kas karājās g;iis,i.

Tas bija gandrīz apgāzies; tā masts bija nolauzts, buras ļengani karājās kā salauzti spārni. Zarēna āda notirpa, viņa sirds dunēja.

Ak, kāpurputn, viņš murmināja. Galu galā tu nepievīli mani. Tu atvedi mani pie Vētras dzinēja. Ar kamolu kaklā Zarēns pārliecās pāri balustrādei. Viņš salika rokas pie mutes.

-    Tevs! viņš iekliedzās. Tēvs, ja tu tur esi, atsaucies man!