Mana Cīņa

Ebreju intelektuālās īpašības izstrādātas gadu tūkstošu ilgā laikā. Mūsdienās ebrejs tiek uzskatīts par ļoti "gudru", un gudrs viņš bijis zināmā mērā visos laikos. Taču viņa prāts nav personiskas attīstības rezultāts, bet gan citu tautu uzskatu un pieredzes apgūšanas panākums. Arī cilvēka prāts nespēj celties augšup citādi, kā tikai pa kāpnēm; ar katru soli augšup tam jābalstās uz pagātnes pamata, t.i., jājūt sev aiz muguras visa iepriekšējā cilvēces kultūra. Jebkura domāšana lielā mērā ir iepriekšējo laiku pieredzes rezultāts, un tikai nelielā mērā to nosaka cilvēka spriešanas spējas. Cilvēks, pats to nemaz nemanīdams, aizgūst no pagātnes pieredzes milzum daudz zināšanu, kuras radījusi visa iepriekšējā cilvēces kultūra. Bruņojies ar šīm zināšanām, cilvēks pamazām iet tālāk. Mūsdienu zēns, piemēram, aug tādu milzīgu tehnikas iekarojumu apstākļos, kad tas, kas pirms simt gadiem vēl bija mīkla pašiem izcilākajiem cilvēkiem, viņam tagad tas ir pats par sevi saprotams. Tehnikas sasniegumi visos pēdējos gadsimtos ārkārtīgi ietekmē mūsu zēnu, bet viņš tos pat nemana. Ja kaut uz mirkli pieņemtu, ka no kapa var augšāmcelties, teiksim, kāds no pagājušā gadsimta divdesmito gadu visģeniālākajiem cilvēkiem, tad neapšaubāmi viņam būtu grūtāk orientēties mūsdienu apstākļos nekā mūsu parastajam piecpadsmitgadīgam zēnam. Un tas būtu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka ģeniālajam cilvēkam, ja viņš būtu augšāmcēlies, pietrūktu to bezgalīgi svarīgo ziņu, kuras cilvēki pēdējā gadsimtā, tā teikt, uzņēmuši sevī, paši to nemaz nemanīdami.

Ebrejiem, kā mēs zinām, nekad nav bijis savas kultūras (kāpēc tas ir tieši tā, paskaidrosim vēlāk). Šī iemesla dēļ ebreju garīgā attīstība vienmēr bijusi atkarīga no citām tautām. Ebreju intelekts visos laikos ir attīstījies, pamatojoties uz apkārtējās kultūras attīstību. Pretēju piemēru nav bijis nekad.

Pašsaglabāšanās instinkts ebreju tautai ir attīstīts nebūt ne mazāk, bet drīzāk gan stiprāk nekā citām tautām; tās garīgās spējas arī nav mazākas kā citu rasu garīgās spējas; taču ebrejiem trūkst pirmā un galvenā nosacījuma, kas nepieciešams patstāvīgai kultūras attīstībai, t.i., ideālisma.

Uzupurēšanās spēja ebreju tautā nesniedzas tālāk par kailu pašsaglabāšanās instinktu. Solidaritātes jūtas ebrejam ārēji izpaužas ļoti spēcīgi, taču īstenībā tas ir tikai primitīvs bara instinkts, kas vērojams arī daudzām citām dzīvām būtnēm šajā pasaulē. Bara instinkts mudina ebrejus uz savstarpēju palīdzību tikai līdz tam brīdim, kamēr viņiem draud kopīgas briesmas. Šajos apstākļos viņi uzskata par nenovēršamu un lietderīgu kopīgu rīcību. Ņemiet par piemēru jebkuru vilku baru. Viņi uzskata, ka ir ērti uzbrukt laupījumam kopā, taču, tiklīdz viņi ir remdējuši izsalkumu, tie izklīst uz visām pusēm. To pašu nākas teikt arī par zirgiem. Kad tiem uzbrūk, viņi turas kopā. Tiklīdz briesmas zudušas, viņi metas katrs uz savu pusi.

Tāds ir arī ebrejs. Viņa uzupurēšanās tieksme ir tikai šķietama. Šāda gatavība viņam ir tikai līdz tam brīdim, kamēr to noteikti prasa atsevišķa ebreja drošības intereses. Taču, tiklīdz kopīgais ienaidnieks uzveikts, visiem ebrejiem draudošās briesmas likvidētas, laupījums noslēpts drošā vietā, tūlīt zūd arī šķietamā harmonija pašu ebreju starpā, dodama vietu viņu dabiskajiem instinktiem. Ebreji ir vienprātīgi tikai līdz tam laikam, kamēr viņiem draud kopīgas briesmas vai kamēr viņus vilina kopīgs laupījums. Tiklīdz izzūd šie divi impulsi, tūlīt savas tiesības piesaka viskrasāk izteikts egoisms. Tauta, kura vēl nupat šķita vienprātīga, vienā mirklī kļūst par izsalkušu savstarpēji uzbrūkošu žurku baru.

Ja ebreji šajā pasaulē būtu vieni, tad viņi noteikti nosmaktu paši savos netīrumos. Visa viņu dzīve droši vien kļūtu par nepārtrauktu naidpilnu cīņu citam pret citu, un tikai viņiem visiem raksturīgais gļēvums un trūkstošā uzupurēšanās spēja pat viņu savstarpējo karu pārvērstu komēdijā.

Tāpēc būtu nepareizi teikt, ka cīņā pret kopīgo ienaidnieku vai, pareizāk, cīņā par kopīgo laupījumu, ebreji uzstājas solidāri, izdarot secinājumu, it kā ebrejiem nav svešs zināms ideālisms.

Nē, ebreji arī šajā gadījumā balstās uz kailu egoismu.

Lūk, tāpēc arī ebreju valsts teritoriāli ir pilnīgi neierobežota. Bet tieši valstij jābūt dzīvam organismam, kas kalpotu rases saglabāšanai un vairošanai. Ebrejiem nevar būt valsts ar noteiktu teritoriju, jo tādai valstij vajag, lai tajā dzīvojošā rase, pirmkārt, būtu raksturīga ar zināmu ideālismu un, otrkārt, lai tai būtu pareizs un veselīgs priekšstats par to, kas ir darbs. Ja šai rasei nav nedz viena, nedz otra, tad nevar būt ne runas par to, ka tā izveidos valsti ar noteiktu teritoriju; tādējādi nav arī svarīgākā pamata, uz kura var rasties noteikta kultūra.

Lūk, tāpēc mēs redzam, ka ebreju tautai - lai gan tā ārēji šķiet ļoti attīstīta, - īstenībā nav nekādas kultūras, bet it īpaši tai nav nekādas savas personiskās kultūras. Mūsdienu ebreja ārējā kultūra īstenībā ir tikai viņa deģenerētā citu tautu kultūra.