Mana Cīņa

Vērtējot ebreju nācijas nozīmi visas cilvēces kultūras attīstībā, vispirms nedrīkstam aizmirst faktu, ka, piemēram, pasaulē nekad nav bijusi ebreju māksla un tās nav arī tagad; arī, piemēram, divos galvenajos mākslas veidos - arhitektūrā un mūzikā - ebreji neko nav devuši. Ebreju sasniegumi mākslas jomā ir tikai svešu darbu apšaubāma "pilnveidošana" vai tiešs plaģiāts. Bet tas taču nozīmē, ka ebrejiem trūkst to talantu, bez kuriem nevar būt kultūras ziņā apdāvināta un radoša rase.

Ebrejs prot tikai atdarināt svešu mākslu, pareizāk, - izkropļot to. To pierāda jau tas vien, ka ebreji visbiežāk darbojas skatuves mākslas jomā, kur personiska izdoma gandrīz nemaz nav vajadzīga.

Nē, ebrejiem nav nekāda kultūru radošā spēka, un tas nevar būt tāpēc, ka viņiem trūkst šī spēka pirmā un galvenā nosacījuma - ideālisma. Viņu intelekts nav konstruktīvs, tas ir tikai grāvējs. Tikai retos, atsevišķos gadījumos ebreji var dot impulsu kaut kam labam. Taču parasti cilvēces progress virzās uz priekšu nevis pateicoties ebrejiem, bet gan par spīti viņiem.

Ebrejiem nekad nav bijusi sava valsts ar savu noteiktu teritoriju, un šī iemesla dēļ tiem nav bijis arī savas kultūras. Starp citu, tieši tāpēc radies priekšstats, it kā ebreji agrāk bijuši nomadu tauta. Tā ir liela un bīstama kļūda. Arī klejotāju tautām vienmēr bijusi sava noteikta teritorija, tikai viņi to nav apstrādājuši, kā to dara zemnieki, kuri dzīvo noteiktā vietā, bet pārtikuši no tā, ko ieguva no saviem ganāmpulkiem, ar kuriem viņi klejoja savas teritorijas robežās.

Iemesls tieši šādai klejotājtautu rīcībai bija nepietiekamā augsnes auglība, - tāpēc dzīve uz vietas bija vienkārši neiespējama. Vēl svarīgāks iemesls bija krasās atšķirības starp klejotājtautu tehniskās kultūras līmeni un tās teritorijas nabadzīgajiem dabas apstākļiem. Ir tādas teritorijas, kur pat āriešiem tikai pēc tūkstoš gadu ilgas tehniskās attīstības izdevies panākt, lai zeme dotu tik daudz, ka tur varētu apmesties uz pastāvīgu dzīvi. Kamēr āriešiem nebija tehnikas, arī viņiem nācās vairīties no šādām teritorijām vai arī dzīvot nomadu dzīvi, jo tūkstoš gadu ilgais pastāvīgas dzīves pieradums viņiem nomadu dzīvi nedarīja pilnīgi neciešamu. Atgādināsim, ka Amerikas kontinenta atklāšanas laikmetā daudziem āriešiem sākumā vajadzēja dzīvot kā medniekiem, mežcirtējiem u.tml., bieži vien lielās apmetnēs kopā ar sievām un bērniem, pastāvīgi mainot apmešanās vietas un dzīvojot gandrīz pilnīgi klejotāju dzīvi. Taču, tiklīdz āriešu skaits pieauga un viņu tehnika palielinājās, tiklīdz viņiem izdevās pietiekami attīrīt zemi un pakļaut sev iedzimtos, viņi sāka apmesties uz pastāvīgu dzīvi.

Pilnīgi iespējams, ka arī ārieši kādreiz ir bijuši nomadi un tikai laika gaitā apmetušies uz pastāvīgu dzīvi. Bet tieši tāpēc ārieši nekad nav bijuši ebreji! Nē, ebreji nekad nav bijuši klejotāji, jo arī klejotājiem bija savs priekšstats par "darbu", un tas bija viņu turpmākās attīstības pamats: klejotājiem šis nepieciešamais garīgais nosacījums bija.

Lai gan klejotājiem ideālisma jūtas bija attīstītas relatīvi vāji, tomēr tās viņiem bija. Tāpēc āriešu tautas pret viņiem varēja izturēties ar zināmām simpātijām. Taču ebrejiem nekā tamlīdzīga nav bijis.

Ebreji nekad nav bijuši nomadi, bet vienmēr bijuši parazīti citu tautu ķermenī. Ja viņi kādreiz mainīja savu dzīves vietu, tad tas notika nevis viņu pašu nolūku dēļ, bet tikai tāpēc, ka laiku pa laikam viņus padzina tās tautas, kuru viesmīlību ebreji bija pārāk ļaunprātīgi izmantojuši. Ebreji izplatījās tieši tā, kā izplatās tipiski parazīti. Viņi tikai vienmēr meklē jaunu barotni savai rasei.

Taču tam nav nekā kopīga ar klejošanu, jo ebreji, aizņēmuši kādu teritoriju, pat nedomā to vēlāk atbrīvot. Viņi paliek tur, kur ir, un turas pie šās teritorijas tik cieši, ka viņus no turienes var padzīt tikai ar varu. Kad ebreji saprot, ka citās jaunās zemēs viņiem radušies piemēroti apstākļi, viņi sāk izplatīties arī tur. Tomēr atšķirībā no nomadiem, viņi nekādā gadījumā nepamet savu iepriekšējo dzīves vietu. Ebreji bija un ir tipiski parazīti, viņi dzīvo uz citu rēķina. Līdzīgi kaitīgiem baciļiem viņi izplatās tur, kur baciļiem rodas piemērota barotne.

Ebrejs nes tikai nāvi. Lai kur viņš spertu soli, visur tauta, kas līdz tam pārtikusi no sava darba, agrāk vai vēlāk izmirst.

Tā ebreji visos laikos mitinājās svešās valstīs un to robežās veidoja paši savas valstis, maskēdami tās ar apzīmējumu "reliģiska kopiena". Ar šo saukli ebreji maskējās līdz tam brīdim, kamēr tas viņiem šķita izdevīgi. Bet, tiklīdz ebreji jūt, ka ir pietiekami stipri, lai iztiktu bez šī aizsega, viņi nomet masku un pārsteigto cilvēku acīs parādās tie, kas bijuši vienmēr: ebreji.

Ebreji kā parazīti dzīvo uz citu nāciju un valstu ķermeņa. Tas izkopj viņos to īpašību, par kuru Šopenhauers teicis, ka "ebreji ir meistari melošanā". Visa ebreja eksistence viņu nepārtraukti mudina melot. Tas pats, kas ziemeļu iedzīvotājiem ir silts apģērbs, ebrejiem ir meli.