Mana Cīņa

Lai nemēģina argumentēt ar to, ka "arī citās zemēs ir tāpat", un "tomēr" tur strādniekam ir dārga sava dzimtene. Ja arī tā būtu taisnība, tas nevar būt mūsu bezdarbības attaisnojums. Taču tā nav taisnība. Tas, ko mēs attiecībā uz frančiem saucam par "šovinistisku" audzināšanu, patiesībā nav nekas cits, kā pārmērīga Francijas varenības pasvītrošana visās kul­tūras dzīves jomās vai, kā paši franči mīl teikt, visās "civilizācijas" jomās. Jaunos frančus skolo nevis "objektivitātē", bet gan vissubjektīvākā veidā, kādu tikai var iedomāties attiecībā uz visu viņu dzimtenes politisko vai kultūras varenību.

Šāda veida audzināšana, protams, jāattiecina tikai uz pašiem vispārīgākiem un lielākiem jautājumiem. Ja ir nepieciešams, tad atmiņa šajā virzie­nā nepārtraukti jāvingrina, lai par katru cenu radītu tautā attiecīgās jūtas.

Taču mēs ne tikai neizdarām pašu nepieciešamāko, bet vēl arī sagrau­jam to mazumu zināšanu, ko mums ir devusi skola. Ja trūkums un nelai­mes vēl nav izdzēsušas no tautas atmiņas visu labo par pagātni, tad mēs tik un tā centīsimies politiski to saindēt, lai tauta pilnīgi šo labo aizmirstu.

Iedomājaties šādu situāciju.

Pagrabā, kurā ir divas tumšas istabas, dzīvo septiņu cilvēku liela strādnieku ģimene. No pieciem bērniem mazākajam, teiksim, ir trīs gadi. Tas ir vecums, kad pirmie iespaidi tiek uztverti ļoti asi. Apdāvinātiem cilvēkiem bērnības atmiņas ir dzīvas līdz sirmam vecumam. Telpu šaurība veido ārkārtīgi nelabvēlīgus dzīves apstākļus. Strīdi un nesaskaņas rodas jau tikai šīs saspiestības dēļ vien. Šie cilvēki ne tikai vienkārši dzīvo kopā, bet viņi arī nospiež viens otru. Visniecīgākais strīds, kas plašākā dzīvoklī atrisinātos, aizejot katram uz savu istabu, šādos apstākļos bieži vien noved pie nepārtrauktas rīvēšanās. Bērni vēl kaut kā pārcieš šos apstākļus; viņi strīdas un kaujas ļoti bieži, taču ātri aizmirst šos strīdus. Bet, kad strīdas un ķildojas vecāki, ja tas notiek katru dienu un pie tam vispretīgākajā veidā, tad šīs uzskatāmās audzināšanas metodes nenoliedzami ietekmē bērnus.

Taču, kad abpusējais konflikts starp tēvu un māti nonāk līdz tam, ka iereibušais tēvs rupji apietas ar māti vai pat sit viņu, tad tie ļaudis, kas nav dzīvojuši šādos apstākļos, nevar pat iedomāties, pie kādām sekām tas noved. Jau sešu gadu vecumā bērns iepazīst tādas lietas, kas pieaugušajiem var iedvest tikai šausmas. Morāli saindēts, fiziski neattīstīts, bieži vien utains - tāds jaunais pilsonis dodas uz skolu. Kaut kā viņš iemācās lasīt un rakstīt, un tas arī ir viss. Par to, lai mācītos mājās, šādos apstākļos nevar būt ne runas. Gluži otrādi. Tēvs un māte bērnu klātbūtnē lamā skolotāju un skolu ar tādiem izteicieniem, kurus pat izteikt nedrīkst. Tā vietā, lai palīdzētu bērniem mācīties, vecāki ir vairāk noskaņoti nolikt viņus uz ceļiem un nopērt. Viss, ko bērniem nākas dzirdēt šādos apstākļos, nebūt neiedveš viņos cieņu pret apkārtējo pasauli. Šeit viņi vispār nedzird nevienu labu vārdu par cilvēci. Visas iestādes, visas varas te tiek tikai cietsirdīgi un rupji kritizētas, sākot no skolotāja un beidzot ar valsts vadoni. Vecāki nosoda visus un visu - gan reliģiju un morāli, gan valsti un sabiedrību - visu to visbiežāk pašā netīrākajā veidā. Kad tāds puisēns 14 gadu vecumā ir beidzis skolu, tad vairumā gadījumu ir grūti noteikt, kas viņā gūst virsroku: neiedomājama muļķība, jo skolā viņš neko nopietni nav iemācījies, vai rupjība, kas bieži vien ir saistīta ar tikumības trūkumu šajā vecumā tā, ka mati ceļas stāvus.

Jau tagad viņam nav nekā svēta. Viņš neko skaistu šajā dzīvē nav redzējis un jau iepriekš zina, ka tālāk viss būs vēl sliktāk tajā dzīvē, kurā viņš pašlaik ienāk.

Trīsgadīgais bērns ir pārvērties par pusaudzi. Autoritāšu viņam nav. Neko citu kā trūkumu un netīrību šis jaunais cilvēks nav redzējis. Neko tādu viņš nav redzējis, kas viņā varētu iedvest entuziasmu un tiekšanos uz augšu.

Bet tagad viņam vēl nāksies iziet sūro dzīves skolu.

Tagad viņam sākas tādas pašas mocības, kādas bija viņa tēvam. Viņš klaiņo visu dienu, kur tikai pagadās. Mājās viņš atgriežas vēlu naktī. Savdabīgas izpriecas dēļ viņš piekauj to nelaimīgo būtni, ko sauc par viņa māti. No viņa straumēm plūst visrupjākās lamas. Beidzot notiek "laimīgs" gadījums, un viņš nokļūst mazgadīgo cietumā, kur tiek papildināta viņa "izglītība".

Bet mūsu dievbijīgie buržuā vēl brīnās, kāpēc šim "pilsonim" nav pietiekama nacionālā entuziasma.

Mūsu buržuāziskā sabiedrība mierīgi noskatās uz to kā teātrī un kino, "netīrā" literatūrā un sensacionālos laikrakstos ik dienu tiek indēta tauta. Un pēc tam tas, ka šī sabiedrība vēl brīnās, kāpēc mūsu tautas masām tik ļoti pietrūkst tikumības, kāpēc izceļas paši, manās acīs zaudēja jebkādas tiesības kritizēt, pat vienkārši žēloties.

Taču šajā jomā es daudz lasīju un mācījos.

Piebildīšu, ka ar "lasīšanu" es saprotu varbūt kaut ko pavisam citu nekā vairums tā saucamās mūsu "inteliģences".