Mana Cīņa

Jautājums par mūsu tautas politiskās varenības atdzimšanu pirmām kārtām ir jautājums par nacionālās pašsaglabāšanās instinkta atveseļošanu, jo jebkuras valsts ārpolitikas vērtējums nebūt netiek pamatots ar to, cik daudz ieroču ir šai valstij. Noteiktas valsts potenciālais spēks pirmām kārtām tiek vērtēts, balstoties uz attiecīgajai nācijai piemītošo morālās pretošanās spēku. Kad tiek noteikta vienas vai otras tautas kā iespējamā starptautiskā sabiedrotā vērtība, kad kritērijs ir nevis nedzīvo ieroču daudzums, bet gan tas, cik dzīva šajā tautā ir cīņas varonība, cik spēcīga un kvēla ir tās nacionālās pašsaglabāšanās griba. Savienība tiek slēgta nevis ar ieročiem, bet gan ar cilvēkiem. Piemēram, angļu tauta visas pasaules acīs vienmēr būs vērtīgs sabiedrotais līdz tam laikam, kamēr tās vadītāji un plašas tautas masas saglabās nelokāmību un sīkstumu, un novedīs līdz galam iesākto cīņu, neapstājoties nekādu upuru priekšā un nerēķinoties ar to, cik ilgi šī cīņa turpināsies. Bez tam visa-pasaule zina, ka, uzsākot cīņu, angļi par izšķirošu momentu nebūt neuzskata savu ieroču stāvokli salīdzinājumā ar pretinieka bruņojumu.

Ja sapratīsim, ka vācu nācijas atdzimšana ir iespējama tikai, pamatojoties uz politiskās pašsaglabāšanās instinkta atdzimšanu, mums kļūs skaidra arī cita lieta: par maz ir iekarot to nelielo slāni, kas sastāv no vairāk vai mazāk nacionālistiski noskaņotiem elementiem. Pirmām kārtām nacionālās idejas ir jāiepludina masās, kas līdz šim ir antinacionāli noskaņotas.

Lūk, kādēļ jaunajai kustībai, kura par mērķi ir izvirzījusi suverēnas vācu valsts atdzimšanu, savā cīņā vajadzēs orientēties vienīgi uz plašo tautas masu iekarošanu. Lai cik nožēlojama arī nebūtu mūsu tā saucamā nacionālā buržuāzija, lai cik vāji attīstītas nebūtu tās patiesi nacionālās jūtas, ir skaidrs, ka no šīs puses nav gaidāma nopietna pretošanās, ja pratīsim nodrošināt spēcīgu nacionālo iekšpolitiku un ārpolitiku. Pat ja šie slāņi ar tiem raksturīgo aprobežotību un netālredzību uzsāktu pasīvu pretošanos, kā tas zināmā mērā notika arī Bismarka laikā, tad, ievērojot viņu plaši pazīstamo gļēvulību, ar to nevajadzētu nopietni rēķināties.

Pavisam kas cits ir mūsu internacionāli noskaņoto tautiešu masas. Te jārēķinās ne tikai ar masu primitīvo spēku, kas radis visas problēmas risināt vardarbīgi, bet arī ar šo masu ebrejisko vadību, kura ir gatava izmantot visdzelžainākos un visnežēlīgākos cīņas paņēmienus. Lai apspiestu jebkuru vācu atdzimšanas izpausmi, šī nometne neapstāsies pie tiem pašiem līdzekļiem, kādus tā savā laikā izmantoja, lai lauztu vācu armijas mugurkaulu. Galvenais ir tas, ka parlamentārā valstī šīs masas jau savu apmēru dēļ vien var nepieļaut jebkuru ārpolitiku, kas virzītu uz nācijas atdzimšanu; tās var panāktāka citas tautas vispār mūs kā iespējamos sabiedrotos vērtēs ļoti zemu. Nevajag domāt, ka tikai mēs vieni paši saprotam, cik ļoti Vāciju vājina 15 miljonu cilvēku lielā marksistu, demokrātu, pacifistu un centra partijas piekritēju nometne. Nē, ari ārzemēs ļoti labi zina, ka šis balasts mūs ļoti novājina un kā sabiedrotos padara mazvērtīgus. Neviena valsts parasti nes līdz savienību ar tādu sabiedroto, kuras iedzīvotāju aktīvākā daļa nevēlas atbalstīt samērā apņēmīgu un noteiktu ārpolitiku.

Turklāt jāievēro fakts, ka šo nacionālās nodevības partiju vadītāji noteikti cīnīsies pret jebkuru atdzimšanas izpausmi jau sava pašsaglabā­šanās instinkta dēļ vien. Tādēļ vēsturiski pilnīgi nav iedomājams tas, ka vācu tauta varēs atkal iekarot agrākās pozīcijas, pirms nebūs nokārtoti rēķini ar mūsu sabrukuma īstajiem vaininiekiem. Vēstures tiesas priekšā 1918. gada novembris tiks uzskatīts nevis par monarhijas nodevību, bet gan par dzimtenes nodevību.

Lai atgūtu neatkarību starptautiskajā arēnā, Vācijai vispirms ir jāatgūst vienota griba un tautas vienotība.